Laumas piezīmes

Tag: Vācija

  • Hamburga: gatavošanās un miegains sākums

    Gatavošanās ikgadējam Haosa kongresam izvērtās sviestaina. Vispirms vairākos līmeņos uzkrājās komunikācijas neveiksmes ar potenciālajiem ceļabiedriem, kā rezultātā organizēties sāku vēlu, ekonomiski neoptimālos veidos un viena. Sarunājām satikties Hamburgā, jo nelidojam pat ar vienu reisu. Lidojumi, starp citu, salīdzinot ar manām vēlmēm (būt Hamburgā 27.decembrī no rīta) arī bija nepiemēroti – vai nu dienu iepriekš agri no rīta, vai tajā dienā, bet vēlu vakarā. Kā nebūt to visu ne tikai pārcietu, bet arī pārliecināju sevi, ka ir pat tīri labi sanācis, un iegrimu laimīgā Ziemassvētku nākšanas transā… līdz brīdim, kad pēdējā darba dienā pirms Ziemassvētkiem atcerējos, ka man nav nedz izdrukātas, nedz ielādētas telefonā kongresa biļetes. Un tad izrādījās, ka es neatceros biļešu sistēmas paroli un man nav uzstādīts e-pasts, uz kuru sūtīt paroles atgūšanas linku. Man šķiet, ka vienīgais izskaidrojums, kāpēc man nav nācies pirkt jaunu biļeti, ir konferences oganizatoru neizmērojama pacietība un laipnība.

    Ziemassvētki bija patiesi jauks ģimenes pasākums, kas neizprotamā summā ar nespēju aizmigt noveda pie tā, ka pagulēju pirms lidojuma stundu. Labi, ka man ir tiešais lidojums un tāpēc mazākas iespējas apmaldīties. No otras puses, es turpinu nedomāt neko sevišķi labu par lidojumiem otrajos Ziemassvētkos 9:30. Pēc visa tā mani pašu pārsteidza entuziasma un sajūsmas uzplūdi, kas mani piemeklēja, ierodoties lidostā. Pāris minūšu laikā biju nodevusi bagāžu, tikusi cauri drošībai un jau pastaigājos pa lidostas veikaliem. Un atradu, ka tagad te dod ļoti normālus suši (diezgan lieli, garšīgi un pat par pieņemamu cenu, vismaz pēc lidostu standartiem). Un ļoti smaidīgs apkalpotājpuisis. Pirmo reizi dzīvē pamanījos sasmīdināt drošības kontroles cilvēkus – pirms somas laišanas rentgenā izvilku ārā tukšo termokrūzi un atskrūvēju, lai nevienam nerastos vēlme meklēt pēc tam viņu somā, lai pārbaudītu, vai tur iekšā nav nelegāls šķirdrums. Drošībniekus doma par tukšo termosu nezkāpēc sasmīdināja.

    Hamburgā nokļuvu veiksmīgi. Mazais “bombardierītis” krietniem gabaliem lidoja viegli kratīdamies kā tāds autobuss pa viduvēju ceļu un es kādu brīdi kavējos pārdomās, vai mazas lidmašīnas varētu būt iemesls, kāpēc viena mana draudzene centās man iestāstīt, ka lidošana krata vairāk kā autobusu braucieni. Šajā lidojumā redzēju, šķiet, skaistākos pacelšanās un nolaišanās skatus visā savā aviopasažiera karjerā – gan Rīgu, gan Hamburgu rotāja trīs, četri vai pat pieci dažādu augstumu mākoņu slāņi, lejā bija viegla migla un saule bija pacēlusies tieši virs tās kārtainās kūkas – skaista, gaiši dzeltena gaisma, kas kopā ar miglas kārtiņu radīja iespaidu, ka visas redzamās ūdenstilpnes ir pilnas ar sudrabu. Nevis kaut kādu spīguļu figņu, bet baltu, nespodru, ne līdz galam nopulētu sudrabu īstajā sudraba krāsā. un tam visam pa vidu daži izteiktāki miglas lēvariņi. Absolūtā bauda. Bet tā dēļ lidojuma vidusdaļa noritēja pa baltu, necaurredzamu pienu.

    Hamburgā viesnīcā nokļuvu viegli un ātri – viens metro brauciens (“Nez, šitā biļete ir tikai jānopērk, vai kaut kur jākompostrē arī?”), kura laikā man pat izdevās neaizmigt. Dzīvoju supernetālu no Centrālās stacijas. Pateicoties tam es beidzot uzzināju, kur ir tā vieta, kur Hamburgā ēd cilvēki brīvdienās un citos nelaikos – ja neiet uz Rēperbāni, tad ielā pie stacijas.

    Viesnīcā ievēlos īsi pirms divpadsmitiem (vismaz divas stundas par ātru, salīdzinot ar oficiālajiem priekšrakstiem), un viesnīca (gan jau sagadīšanās pēc) momentā izpelnījās manas visdziļākās simpātijas ar to, ka viņiem bija priekš manis uzreiz brīvs numuriņš. Tā nu es momentā atmetu jebkādas pārdomas par pilsētas skatīšanos, uzliku modinātāju pēc divām stundām un laimīga nolūzu.

  • 29c3 bildes

    Par maz laika, par daudz dzīves. Hamburgas brauciena bildes ir šeit. Lai kalpo par kārdinājumu nākamajam kongresam.

  • Campus Party Europe 2012 bildes

    Caur mīlestību un naidu beidzot esmu to izdarījusi: Tempelhofas (un arī dažu citu Berlīnes objektu) bildes no pagājušā gada augusta ir te. Mākslīgais apgaismojums, krēsla, migla, spīdoši citplanētieši – visi ļaunākie fotomurgi, ko vien ātrumā spēju iedomāties. Toreiz negribēju riskēt ar papildus tehnikas ņemšanu līdzi, tāpēc man tiešām liekas, ka tas viss ir bildēts ar visparastāko, visstandartīgāko komplektā nākošo objektīvu. Apsveru iespēju iegādāties ko gaišaku. Bet izmest visas bildes prom nafig es arī nespēju.

    P.S. Meklējot objektu nosaukumus, atklāju ka “kaisers” ir imperatora nosaukums, tāpēc tā pat kā “cars” tas nebūtu jāraksta ar lielo burtu. Iespējams, es to kādreiz salabošu.

  • Mājupceļš

    Dzīvoklī atgriezos precīzi pusvienos un atklāju, ka viens no dzīvokļa biedriem cep pankūkas. Garšīgas pankūkas. Pat ļoti garšīgas pankūkas. Mums uz visiem četriem bija tikai viena lidojumā nododamā bagāža – uz mana vārda. Es biju nepareizi iztēlojusies, tieši cik liels ir mammas “lielais” čemodāns; un to, ka viņš ir mazāks, kā gribētos, atklāju īsu brīdi pirms izbraukšanas, kad nebija iespēju meklēt lielāku čemodānu, tāpēc sapakot viņā četru cilvēku mantas bija mazliet komplicēts uzdevums. Šā vai tā, es viņas visas arī atpakaļceļam tur sapakoju tīri īsā laika sprīdī, un devos turpināt ēst pankūkas. Apēdusi pāris pankūkas, es pārpakoju čemodānu visā pilnībā vēlreiz, jo ceturtais grupas biedrs bija atnesis savas mantas, sapakotas kompaktā, apaļā paciņā, ko jau pilnajam čemodānam uzlikt pa virsu nevarēja. Pēc kaut kāda iedvesmojoša ievada atskanēja dialogs “Gribi, veltīšu Tev cildinošu epitetu?” – “Nu, ja cildinošu…” – “Kretīns.” Tomēr man izdevās to visu tur ielikt, aizvērt čemodānu, un es pat novērtēju, ka ļoti lielas vajadzības gadījumā, tur varētu varbūt vēl ielikt kādu pudeli. Ja izņem džemperi un dvieli… Lai gan labāk nē, jo izņemot dvieli, nav ar kur ietīt pudeli.

    Neskatoties uz centieniem, kaut kā sanāca tā, ka no dzīvokļa izgājām nevis plānotajos vienos, bet pusdivos. Ārā ejot, jautājumu par to, kurš nesīs čemodānu, atrisinājām patiesi “demokrātiskā” garā – trīs “par” un viens (t.i. paša nesēja) “pret”. Lai mūsu demokrātiju attaisno tas, ka viens no pārējiem puišiem bija stūrējis čemodānu turpceļā, un otrs bija laicīgi atnesis ērtas formas bagāžu un nomazgājis vairākas dienas krātos traukus 😀

    Vienu pieturu pirms lidostas metro vilciens sadalās uz pusēm, pirmie trīs vagoni aizbrauc uz lidostu, atlikušie trīs – citur. Iepriekšējā vakarā viens no puišiem bija šo lietu izpētījis, tāpēc mēs aizbraucām pareizi, tomēr pati ideja par šādu satiksmes organizāciju man šķita mazliet biedējoša. Šā vai tā, lidmašīnu nenokavējām, neskatoties uz raizēm, ka lielā lidostā starptautiesko iečekošanos slēdz krietnu laiku pirms attiecīgā reisa izlidošanas.

    Gaidot savu reisu, atradām āra platformu, no kuras varēja vērot lidlauku. Amizanti skatīties, kā kaut kāds man nezināms lidmašīnas modelis, iespējams, mazbišķiņ lielāks par pierasto Boeing 737, izskatās smieklīgi maziņš blakus Emirātu krāsās krāsotajam Boeing 777. Mēs paši mājās lidojām ar tādu pašu mazu, propellerotu Bombardieri kā turpceļā. Pacēlāmies līdz ar saulrietu, bet saule attiecībā pret mani bija nepareizajā pusē, turklāt mūsu vietas bija tieši zem spārna, dzinējs aizsedza praktiski visu skatu. Turklāt es gandrīz visu lidojumu nogulēju – miega trūkums un dzīves pārbagātība mani beidzot bija noķēruši un nolikuši pie vietas. Pamodos uz nolaišanos un noskatījos, kā ielidojam Rīgas lidostā pilnīgi melnā naktī no jūras puses. Redzēju jūrā piecus krietni lielus kuģus ar daudz, daudz lapmpiņām. Tie no augšas izskatījās kā tādi spīdīgi Madagaskaras šņācējprusaki, tādi gareni, apaļīgi.

  • Rātsnams ir krāšņāks par baznīcām

    Čīles māja bija mana maršruta tālākais punkts – tālāk cauri centram devos atpakaļ, pa ceļam apskatot Sv. Jēkaba un pēc tam Sv. Pētera baznīcu. Šajā gājiena posmā es epizodiski atpazinu vietas, pa kurām bijām gājuši arī pirmajā vakarā, neveiksmīgi meklējot ēdienu. Toreiz kaut kur netālu no viena Ziemassvētku tirdziņa taisni spriedām par to, ka pilsētas centrā varētu būt ēdiens, tāpēc mums jāiet tur, tikai mēs nezinam kur tas ir. Ironiski, bet šīs diskusijas laikā mēs bijām centrā. Staigājot pa Hamburgmitti (par Mitte gan Berlīnes, gan Hamburgas kartēs sauc centrālo daļu), par to domāju un mazliet sakaunējos, ka pēc tam, kad es nebiju iedomājusies, ka nobombardētajai Berlīnei nevar būt saglabājusies Vecrīgai līdzīga vecpilsēta, es šo pašu triku izstrādāju arī Hamburgā.

    Jēkaba baznīca atkal ir vidēji liela, sarkanu ķieģeļu ēka. Laikam visneparastākais šajā baznīcā ir tornis – tas sastāv no viena četrstūraina posma, kam visū seko otrs, mazāks četrstūrains posms un uz tā – piramīdveida jumts. Otrajam četrstūrainajam posmam stūri ir nošķelti (reāli sanāk astoņstūris) un to vietā ir tādi kākantaini rokturi. Vai arkas, kas savieno šo torņa posmu ar zemāk esošo lielāko posmu. Visādi citādi baznīcas ārējā fasāde ir salīdzinoši vienkārša, cik nu tas iespējams vecai baznīcai lieli logi un uz āru izvirzītas vienkāršas balsta kolonnas, atkal līdzīgi kā Pētera baznīcai Rīgā. Viki saka, ka pie neparastā torņa Jēkaba baznīca esot tikusi, kad atjaunota pēc 2.pasaules kara. Jā, tas daudz ko izskaidro 🙂

    Arī Jēkaba baznīcā iekšā fotogrāfēt neļāva, tāpēc tagad esmu spiesta pamatīgi nocīnīties, mēģinot savā galvā sasķirot, kura no interjera īpatnībām piederēja Katrīnas, Jēkaba vai Pētera (Hamburgas, nevis Rīgas) baznīcai. No visām baznīcām, ko esmu redzējusi, Jēkaba baznīcas interjers ir visradniecīgākais Rīgas Pētera baznīcai – baltas, gludas sienas, kurās būtiskākās līnijas iezīmē sarkanas ķieģeļu arkas. Tomēr Jēkaba baznīcai pelēkās “javas” salaiduma līnijas uz arkām ir uzzīmētas, nevis īstas. Jēkaba baznīca bija viena no retajām baznīcām, kurā ieeja ir no sāniem attiecībā pret altāra novietojumu, un, iespējams, ka attiecīgajā baznīcas sānā ir nesimetriska piebūve visā baznīcas garumā. Lai gan varētu būt, ka arī otrā pusē kaut kas tāds ir, tikai es to nepamanīju.

    Pētera baznīcu atradu tikai 2 nelielus kvartālus tālāk. Tagad skaidri vairs neatceros, kurai no šīm abām baznīcām apkārt bija sabūvēts pilnībā slēgts Ziemassvētku tirdziņš un uz ārsienas piestiprināta liela reklāma. Šķiet, ka Pētera baznīcai. Jā, Hamburgā Ziemassvētku tirdziņus vāc nost 31.decembrī.

    Pētera baznīca arī ir celta no man jau pierastajiem sarkanajiem ķieģeļiem. Liels taisntūrveida tornis un daudz visādu jumtu un jumtiņu, citādi diezgan askētiski. Nomitināta diezgan ciešā dažādu lielveikalu un biroju centru ielokā. Iekšā fotogrāfēt atkal aizliegts. Un atkal baltas sienas, augsti griesti, lauztās arkas. Tikai šeit kolonnu un arku līnijas iezīmē nevis ķieģeļkrāsas arciņas, bet tādas bēši brūnas. Man Hamburgas centrs būs iecementējis priekštatu par luterāņu baznīcām :D, jo luterāņu baznīcas, ko biju aplūkojusi pirms Hamburgas, pamatā bija celtas citām konfesijām un pēc tam mainījušas piederību.

    Netālu no Pētera baznīcas redzēju gada tirgu, kam bijām gājuši garām pirmajā naktī. Toreiz man viņš bija iesēdies prātā ar savām daudzajām, mazītiņajām, dzeltenajām lampiņām. Mazliet paskatījos, kā viņš tiek plēsts nost un tad devos virzienā, kur vīdēja kaut kāds krāšņš tornis.

    Tornis piederēja Rātsnamam. Ko par Hamburgu liecina tas, ka rātsnams ir krāšņāks par četrām galvenajām baznīcām kopā ņemtām? Iespējams, to, ka tā ļoti pārliecinoši ir protestantu pilsēta, un ka Reformācija aizsākās salīdzinoši netālu no šejienes. Kas to lai zina. Rātsnams ir balta taisntūrveida ēka ar zaļu jumtu un torni garākās malas (kas arī priekšpuse) vidū. Rātsnama fasāde, it īpaši tur, kur sienas robežojas ar jumtu, ir izrotāta cakiņu cakiņām, koloniņām, skulptūriņām un ko tik visu vēl nē. Priekšā laukumā atradās milzīga nojume, sastāvoša no vairākiem stikla puscilindriem ar metāla ribām, kas balstās uz metāla kolonām – noeja uz Rātsnama metro staciju. Atkal mazliet noasociējās ar steampunk fantāzijām.

    Tomēr nupat es jau sāku mazliet steigties nokļūt atpakaļ mājās. Veikala un kafejnīcas hibrīdā pie rātsnama nopirku dažus berlīnerus – Vācijā tās ir visnotaļ garšīgas, ļoti saldas bulciņas, ievērojami labāk, nekā berlīneri, ko esmu ēdusi Latvijā. Bija plāns pa ceļam viņus apēst, bet kad pirmā berlīnera citronu krēms iztecēja man pa baltās jakas priekšpusi visā jakas garumā, es pārdomāju. Berlīnerus labāk nekombinēt ar dūnu jakām.

    Atpakaļ uz dzīvokli gāju krietnu gabalu gar vienu no mazajiem kanāliņiem, ievedot pilnīgā apjukumā savu GPS, kuram kartē tur bija iezīmēta ēka līdz pat ūdenim. Nu, zināmā mērā tas arī ir saprotami, jo es gāju nevis pa īstu ielu, bet pa gājēju zonu virs kuras stiepās uz kolonnām balstīti blakus esošo ēku otrie stāvi. GPS sazīmēja, ka es gandrīz visu ceļu esmu gājusi pa ūdeni kanālā un beigās nesaprata, kurā kanāla pusē esmu palikusi. Pa ceļam redzēju vienas slūžas un vairākus tīri smukus tiltiņus. Mihaēla baznīcā ieiet gan nesanāca.

  • Katrīnas baznīca, ķieģeļu noliktavas un Čīles māja

    Pretstatā Pēterburgai, Hamburgā attālumi ir nevis pārsteidzoši lieli, bet pārsteidzoši mazi. Lai gan varbūt tam ir sakars, ka biju centusies ieplānot ļoti īsu pastaigu – lidmašīnas nokavēšana man šoreiz likās vēl nevēlamāka kā parasti.

    Svētās Katrīnas baznīcu atradu vien kādu triju kvartālu attālumā laikam. Katrā ziņā pārsteidzoši drīz. Pa vidu šķērsoju vienu diezgan skaistu tiltiņu pār mazliet lielāku kanālu un vienu lielu, garlaicīgu maģistrālo ielu. Hamburgā gājēju pārejām zaļie cilvēciņi nemirgo, vienkārši pēkšņi pārslēdzas uz sarkanajiem. Man tas it īpaši sākumā likās ļoti neērti, bet tad pieradu, ka hamburdznieki, šķiet, mazāk uztraucas par gājēju atrašanos uz brauktuves sarkanās gaismas laikā.

    Katrīnas baznīca izrādījās esam milzīga ķieģeļu ēka ar vienu torni. Daudzejādā ziņā atgādina Sv. Pētera baznīcu Rīgā, lai gan Katrīnas baznīcas ārsienu noformējums ir viendabīgāks un vienkāršāks kā Pētera baznīcai. Pat tornis atgādina posmainu tārpu tāpat kā Pēterbaznīcai. Iegāju iekšā un mazliet izbijos, kad pēkšņi sāka spēlēt ērģeles. Nu jā, drīz būs Vecgada vakara dievkalpojums. Interjers gandrīz pilnībā balts, un es mierīgi teiktu, ka askētisks, ja vien baznīca neatstātu uz mani tādu kā grandiozuma sajūtu. Ņemot vērā, ka esmu redzējusi gan lielākas, gan krāšņāk rotātas baznīcas, jā, kaut kas tajā visā ir. Baltas kolonnas, lauztās arkas un vitrāžas. Šur un tur pa kādai skulptūrai. Aizliegts fotogrāfēt. Pie ieejas garš koka statīvs uz paaugstām kājām. Uz tā cilvēki apmēram krūšu augstumā sprauž svecītes. Statīvu klāj milzonīga sveču parafīna nopilējumu kārta tā, ka pat nevar saprast, kur beidzās statīvs (un kāda ir tā patiesā forma; man šķiet, ka tie bija divi vai trīs baļķīši vai pusbaļķīši, piestiprināti pie diviem A veida kāju komplektiem katrā galā) un sākās parafīna kārta, jo cilvēki savas jaunās sveces vienkārši lipina izdzisušajām “uz galvas”. Ja pareizi atceros, parafīna pilējumu kārta bija vairkāk kā pusmetra augstumā visa vairāk kā metru garā svečtura garumā. Smalkais parafīna rievojums bija lieta, par kuru man bija patiesi žēl, ka nedabūju kādu bildi. Nu varbūt kādu citu reizi.

    Garām baznīcai izgāju pie lielāka kanāla, kam pāri redzams Speiherstades rajons – neliela pussaliņa, kas gandrīz pilnībā apbūvēta ar tumši sarkanu ķieģeļu ēkām. Viki saka, ka tas esot vēsturiskais noliktavu rajons, kurā agrāk ir bijis atļauts pārkraut preci no kuģa uz kuģi, nemaksājot muitas nodevas. Lai gan gar kanālu pagāju vien kādus 600 metrus, redzēju vairākus mīlīgus tiltus un ļoti izpriecēju acis ap otrajā pusē esošajām mājām – sarkanu ķieģeļu daudzstāvu ēkas ar 4-5 stāviem, ne pārspīlēti izgreznotas, tomēr skaisti rotātas. Kopā ar metāla tiltiem ļoti atgādināja steampunk fantāzijas. Vienīgajam autotiltam, kam gāju garām, šajā krastā bija priekšā izbīdāms satiksmes slēgšanas mehānisms, savukārt uz viena gājēju tilta bija brīdinājums vācu un angļu valodā, ka “Jūs ieejat zonā, ko apdraud plūdmaiņas. Atskanot trauksmes signālam, dodieties uz kartē atzīmētajām vietām.”

    Prom no kanāla aizgriezos, lai apskatītu Čīles māju – milzīgu (vismaz 8 stāvi), tumši brūnu ķieģeļu biroju ēku, kas saskaņā ar Viki teikto, ir celtā 1920-tajos gados. Visu fasādi rotā regulārs, mezgliņiem līdzīgs raksts, augšējos 3 stāvus rotā vienladus joslas ar tādiem kā baloju režģiem zaļā krāsā. Ēka aizņem visu kvartālu tādā kā sasēdāta trijstūra formā. Viens no ēkas stūriem ir teju vai smieklīgi saurā leņķī – no lejas skatoties “tur tālu augšā” likās pat, kā šāds leņķis telpām nebūtu ērts, bet ļoti iespējams, ka tas ir optiskais māns. (Starp citu, vienu pavisam necilu biroju ēku ar līdzīgu un vēl šaurleņķaināku stūri bijām redzējuši vakarā, kad gājām fotogrāfēt Mihaela baznīcu.) Gūgles kartes rāda, ka ēkai ir trīs iekšpagalmi, bet es redzēju tikai vienu, vidējo – tam varēja iziet cauri. Interesants veidojums, tikai kāds tam ar Čīli sakars?

  • Svētā Nikolaja baznīcas memoriāls

    Plāns no rīta piecelties laicīgi realizējās salīdzinoši sekmīgi, un, sametusi somā fotoaparātu un GPS, es pametu dzīvokli, laimīgi domādama, ka neesmu iztraucējusi guļošos dzīvokļa biedrus. Aptuvenais ceļojuma plāns – šķērsot divus nelielus kanāliņus un izmest loku pa Hamburgas centrālo daļu, apskatot lielākās baznīcas, un uzmest aci Elbai. Tos kanāliņus mēs bijām šķērsojuši arī pirmajā vakarā, tāpēc nojautu, ka kaut kur tur jau esam maldījušies, bet gribēju pastaigāt plānveidīgi, bez steigas un ar fotoaparātu.

    Uz kanālu otro pusi GPS mani izveda pa nelielām ieliņām, gandrīz vai pagalmiem, un pāri pavisam nelieliem gājēju tiltiņiem ar mazliet cakainām metāla margām. Kā ievēroju arī atpakaļceļā, pāri tiem kanāliņiem ir daudz tiltu un tiltiņu, un ievērojama daļa no tiem ir pavisam nelieli gājēju tiltiņi ar mazliet dekoratīvām margām. Man ļoti patika un mazliet atgādināja Pēterburgas tiltiņus. Lai gan patiesībā jau varētu būt arī otrādi. Tā kā Hamburgas centrālo daļu caurvij krietns daudzums kanālu, kanāliņu un vairāk vai mazāk dabisku Elbas sazarojumu un atzarojumu, tad arī tiltu tur ir ne mazums. Lielākā daļa no tiem, ko redzēju es, bija salīdzinoši nelieli un ar tieši acij tīkamu dekorativitātes piesitienu – ne par daudz, ne par maz.

    Nikolajkirhe, t.i. Nikolaja baznīca ir gotiski cakainajā stilā celta luterāņu katedrāle, ir viena no 5 Hamburgas svarīgākajām luterāņu baznīcām (pārējās ir Mihaēla katedrāle, ko jau biju redzējusi iepriekšējā vakarā slēgtu un ar M.Lutera skulptūru blakus, un Katrīnas, Pētera un Jēkaba katedrāles, līdz kurām vēl nonākšu). Umm, bija. Man atlika vien nobrīnīties par steigu, ar kādu esmu iepriekšējā vakarā esmu pārskatījusi savu nu jau ierasto ceļvedi – Gūgles kartes un Vikipēdijas kombināciju, jo es nebiju pamanījusi, ka Nikolaja baznīca vairs nefunkcionē kā baznīca. Hamburgas bombardēšanu 2.pasaules karā pārdzīvoja tikai baznīcas zvanu tornis un atsevišķi ārsienu fragmenti, kā arī baznīcas ieeja blakus zvanu tornim. Savdabīga sajūta – pienākt no torņa puses, nošņākties, ka baznīca, acīmredzot ir restaurācijā, jo tornis no priekšpuses aizsegts ar plēvēm un stalažām… tad, ejot uz priekšu, uz ieejas pusi, pakāpeniski saprast, ka kaut kas nav kārtībā… ka kaut kas pietrūkst… ka patiesībā pietrūkst ievērojami vairāk nekā ir.

    Sienu fragmentu augšējās malas ir rūpīgi nosegtas ar nelieliem, vāciņiem līdzīgiem, skārda jumtiņiem. Dažviet novietots pa kādai salīdzinoši mūslaiku skulptūrai. Piemēram, baznīcas tālākajā galā (prom no torņa), lielākā sienas fragmenta ielokā uz ķieģeļu čupas sēž metāla vīrs, galvu rokās atspiedis. “Ārpus” baznīcas starp cakainām baznīcas arku atlūzām vēl viena metāla figūra tup uz ceļiem. Stūrī pie torņa pie sienām saliktas metāla plāksnes ar bojā gājušo vārdiem. Baznīcas tornī no “iekšpuses” var redzēt laikam taču diezgan pilnīgu zvanu sistēmu (ja pareizi atceros, tur bija vairāk kā 12 zvanu). Tur ir arī kase, kurā varot nopirkt biļetes, lai uzbrauktu (vai uzkāptu?) tornī augšā, bet šodien, kā jau brīvdienā (Vecgada vakars), tur neviena nav.

    Ja var ticēt Viki, tad baznīcas tornis ir otrā augstākā celtne Hamburgā aiz tā paša Radissona, kuru katru dienu skatījām blakus kongresu centram. Mani ceļabiedri gan domu par Radissonu kā augstāko ēku apšaubīja, jo tur pat blakus bija redzams diezgan garš TV tornis.

  • Santpauli vēlreiz

    Vakar pēc konferences noslēguma runas, kurā uzzinājām, ka dzērienu tilpums, ko konferences dalībnieki patērējuši, ir aptuveni līdzīgs 1/6 zilā vaļa tilpuma, un vēl citus smieklīgus niekus, nevarējām viegli izlemt, vai doties uz oficiālo pēcballīti vai nē. Viens no mūsu bariņa ļoti gribēja vispirms uz dzīvokli. Nu labi.

    Dzīvoklī ieradāmies slapji izmirkuši un uzzinājuši, tieši cik ūdens caurlaidīgas ir mūsu jakas. Hmm, jā, viens no mums bija slapjš, jo jau kuro dienu staigāja adītajā jakā. Es un vēl viens no mums bija slapji, jo mūs piekāsa mūsu vējjakas. Ceturtais laikam nepasūdzējās. Pēc šī notikumu pavērsiena palikām dzīvoklī kādu laiku žāvēties un tad, neizlēmības vadīti, uz ballīti tā arī neaizdevāmies.

    Kaut kad, laikam vēl pirms pusnakts viens no mums pārbaudījis, ka lietus ir beidzies, taisījās iet sabildēt sarkano lukturu rajonu, kur pirmajā vakarā vakariņojām. Es strauji atcēlu gulēšanas plānu, uzvilku puslīdz izžuvušās bikses un devos līdzi.

    Redzējām dāaaaaaaaaaaaaudz spīdīgu gaismiņu, čupu maziņu kebabotaviņu un burgerotaviņu, kā arī tādu pašu daudzumu sekšopu un klubu. Pupu suvenīri. Daudz suvenīru, no kuriem secināju, ka esam Santpauli rajonā. Daži geju klubi, pāris spēļu zāles. Ļoti daudz bankomātu. Maza iestādīta, kas tirgo “wodka-bomb” tieši blakus bankomātam. Diennakts veikals, kurā dabūjam mazliet alu manam biedram, 2 pudeles Club-Mate limonādes, ko aizvest mājās, un pienu pankūkām (kamēr staigājām, pienāca SMS no dzīvoklī palicējiem), kā arī jocīgu bundžiņu ar Džeka Daniela un ingvera limonādes maisījumu. Pavakariņojām ķīniešu restorānā. Uz atvadām oficiants (tas pats, kas pirmajā reizē) paprasīja, no kurienes esam un novēlēja laimīgu Jauno gadu. Mans ceļabiedrs nopriecājās, ka aziātiskā paskata onkulis mums tiešām novēlēja “Happy New Year!”, kā tas pienākas angliski, nevis Silvester, kā to sauc vācieši. Es savukārt tad sapratu, ka šī iemesla dēļ nejutos dzirdējusi gandrīz nevienu jaunā gada novēlējumu līdz šim.

    Kad atgriezāmies dzīvoklī, konstatējām, ka viens no palicējiem kodē, bet otrs guļ. Mūs sagaidīja ar jautājumu, vai īsziņā ir bijis prasīts tikai piens vai alus arī. Izrādījās, ka nu jau aizmigušais biedrs bija īsziņu atsūtiji, hmm, saīsinātā viedā.

    Guļošais biedrs bija pa diognāli aizņēmis praktiski visu gultu, un tā rezultātā manā istabā tika ierīkots hacskpace, kur divi kolēģi palika hakot, bet es gāju gulēt ap trijiem. Mazliet pašaubījos, vai tiešām spēšu nākamajā rītā deviņos piecelties, lai dotos staigāt pa Hamburgas centru. Sevišķi daudz laika jau man tajā priekšpusdienā nebūs, jo vienos ir paredzēts doties no dzīvokļa prom uz lidostu. Pielēmu, ka pusvienos man jābūt atpakaļ, lai sakārtotu čemodānu.

    P.S. Iezīmīgi, ka tas balagāns ļoti pēkšņi kādā ielas vietā sākas un tik pat pēkšņi gabalu tālāk beidzas. Nekādas pakāpeniskas pārejas, pēkšņi ir klusums un viss. Noeeja uz metro.

  • Mazliet baznīcas

    Šodien zibensreferātu starplaikā pienāca kaut kāds hakeris un vienam no mūsu grupiņas jautāja, vai viņš ir piedzēries, ka tāda interesanta izruna. Un ko viņš darot… Un vispār cilvēkam ļoti gribējās parunāties 🙂 Iemācījos spārnoto frāzi, ka tie, kas strādā ar vecajām sistēmām un mēģina padarīt viņas pieejamas un lietojamas mūsdienās, ir programmētāji-ekologi.

    Vakar dabūju kongresa uzlīmes. Šodien ir pēdējā kongresa diena, no vienas puses jūtos ļoti nogurusi, no otras puses – beidzot pieradusi pie valodas un intensitātes, un tagad viss beidzās. Bā. Bet varbūt man tomēr vajadzētu janvāra sākumā paņemt vēl pāris dienas brīvas un atpūsties no atpūšanās. Bet varbūt es vienkārši kongresa sākumā biju slima un tāpēc tik ļoti noguru.

    Vakar divatā izmetām nelielu līkumiņu pa naksnīgo Hamburgu, safotogrāfējām netālu no dzīvokļa esošo Mihaēla baznīcu un vēl šādas tādas vienkārši Hamburgas ainiņas. Daudz stipri lielu māju, gan “stiklainās”, gan šis tas mazliet vecāks. Iekšā baznīcā gan netikām, bet no ārpuses ļoti mīlīga – vidēji liela, sarkana, ar vidēji lielu daudzumu skulptūru un caku (visiežāk baltu) un smuki izgaisnmotiem logiem ļoti dažādās formās. Tornis ir pelēks, kantains, bet man neierasti noslēdzas ar kupolu, kas balstās uz diezgan augstām kolonnām. Vēl neparasti bija tas, ka baznīcas daudzās durvis bija numurētas kā tādi dzīvokļi – es vienā sānā redzēju 8, 9. 10. No rītiem es vienmēr steidzos, vakarā no CCH izejam, kad ir jau tumšs un viss ir aizvēries (vai tūlīt, tūlīt aizvērsies), līdz ar to kongress nav diez ko piemērots fototūrismam. Varbūt kaut ko rīt priekšpusdienā.

    Dzīvoklī esmu sākusi justies patiesi mājīgi. Kā pa miglu atceros, ka kaut kad naktī piesolīju spilvenu vardarbību tam, kura modinātājs zvana jau kuro minūti.

    Laiks silts, ap nulli, vairs nelīst. Ziemas jaka te nav tas vispiemērotākais apģērbs, turklāt manējā laikam taču mitruma dēļ ir sakusi spēcīgi ost pēc suņa. Vens no mūsu biedriem jau otro dienu skraida adītā jakā, cimdos un šallē. Vācieši turpina būt kā jau vācieši – bez gara un brīžiem kaitninoši liekvārdīga uzaicinājuma angliski nerunās, neizpratnes pilna sejas izteiksme noteikti nav motivācija mainīt valodu. Man garšo šejienes bulciņas, mīkstas, saldas, smaržīgas, bet tas noteikti ir subjektīvi, jo viņas pamatā pārstv kategoriju “cukurs ar cukuru”. Hamburgā neesmu redzējusi to jūras velšu fastfūdu, ar kuru barojos pirms diviem gadiem Berlīne, bet tie biedrīša atrastie Džima Bloka burgeri ir visnotaļ labi. It īpaši, kad par burgeru nosauktais ēdiens ir salāti, liela, apcepta karbonāde un krāsnī cepts kartupelis ar krējumu. Jā, par to es piekrītu, ka tas tiešām ir jāēd ar nazi un dakšiņu. Šodien uzticēju sava ēdiena pasūtīšanu vienam vāciski runājošajam latvietim, jo tā šķita ticamāk, ka dabūšu īsto lietu. Viņi ar viesmīli norunāja krietni daudz minūšu, kamēr tika skaidrībā 😀

    Ēdot nokavējām nākamo referātu, tāpēc tā beigu daļu es pavadīju staigājot pa kongresu centru un fotogrāfējot. Tā kā cilvēkus fotogrāfēt nedrīkst, tad baigi daudz bilžu nebūs, bet nu pa kādam piemiņas nieciņam vajag :).

    Tagad klausos priekšpēdējo referātu, un vēl palikusi noslēguma uzruna. Eh. Eh. Vakar vai aizvakar viena draudzene teica, ka mazliet apskaužot mani, ka esmu vietā, kur šad un tad uzstājas cilvēki, ko viņa ļoti ciena. Mazliet to apdomājusi, sapratu, ka man vajag vairāk stāstīt, ka C3 ir viens no lieliskākajiem pasākumiem, ko zinu, un es ļoti iesaku ieinteresētajiem cilvēkiem viņu apmeklēt.

  • Burgers

    Vakar dabūju draudzenes lūgto autogrāfu. Meitene, kam man tas bija jāprasa, protams, nebija nedz demonisks astoņkājis, nedz milzu tūkstoškājis, nezinu, kāpēc man bija tik briesmīgi jābaidās. Vēl es vakar beidzot piedzīvoju kaitinošo situāciju, kad “Room is full” zīmīte pie zāles ar man interesējošo lekciju tiek izkārta man teju deguna priekšā un iekšā es netieku. Divreiz. Patiesībā tā ir laba statistika. Vakarā mums nekādu lielo plānu nebija, tāpēc apņēmos laicīgi iet gulēt. Kā tad. Trijos. Neatceros tikai, vai pēc Latvijas laika vai vietējā.

    Rīta pusē pie infogalda atdabūju savu vakar pazaudēto zīda lakatu. Laikam tā man kļūs par kongresa tradīciju – zaudēt un atrast nelielas, apsildošas lietas.

    Pusdienās samazinātā sastāvā (2 mūsu biedri bija palikuši dzīvoklī – gulēt un/vai hakot) bijām uz “kruto” burgeru ēstuvi. Tīri garšīgi, ja neskaita to, ka atkal sapinos vācu valodā un visā. Pusdienu laikā daudz komentāru un apspriešanas izpelnījās fakts, ka burgerus te pasniedz uz porcelāna šķīvīša un gandrīz visi tos ēda ar nazi un dakšiņu.