Laumas piezīmes

Tag: Vācija

  • Nieki

    Negaidītā, bet jaukā kārtā viens no mūsu dzīvokļa biedriem iniciēja vakariņu gatavošanu. Jā, mēs esam izmitinājušies nevis dzīvokļu viesnīcā, bet tiešām īstā, autentiskā dživoklī, kuru tā saimniece mums izīrē, neizvācot ārā savu iedzīvi (ui, cik viņai ir daudz kurpju!). Vakariņu gatavošanas procesā daudz spriedelējām par saimnieces ēst (negatavošanas) paradumiem – nevarējām atrast taisnus nažus, gaļas āmuru un cepamo lāpstiņu un vēl šo to. Gaļas āmura dēļ gaļa sanāca pasīksta, bet citādi vakariņas ierullēja. Un no rīta mums bija garšīgas, mazliet saņurcītas pankūkas – cepējs čortojās, ka, lai pagrieztu pankūkas bez lāpstiņām, vajag azbesta rokas. Man ir tāda sajūta, ka pankūku pieprasījums ievērojami pārspēja piedāvājuma ātrumu un pieejamo laiku, tāpēc tiek apspriests plāns vakarā turpināt. Kaut kur gatavošanas procesā tika apsriests pannas dīvainais tadžinai līdzīgais vāks, kas bija vienīgais, ko atradām.

    Konferencē episki un ārkārtīgi aizraujoši referāti mijas ar tādiem, kas mani galīgi nespēj piesaistīt, un tādiem, ko es absolūti nesaprotu. Tieši pēc pusdienu pārtraukuma sekoja tikai vāciskie referāti, tāpēc trīs no mums paņēma garāku pusdienu pārtraukumu kvalitatīvas pārtikas vārdā. Puiši aizveda mani uz tīri pieņemamu itāļu restorānu. Ņam, ņam. Ceturtais no mums devās meklēt Western Union. Ja šitā turpināsies, man izveidosies permanenta asociācija starp C3 un cilvēku, kas meklē WU. Lai gan atpakaļ atgriezos laicīgi, tomēr sapinos meistarībā un nokavēju iespēju tikt auditorijā, kurā notika attiecīgās sesijas interesantākā lekcija – auditorija ātri pārpildījās, un tur vairs nelaida iekšā krietnu laiku pirms lekcijas sākuma.

    Vakar vienam puisim bija ar ūdenskrāsām zīmēta prezentācija par telefoniem. Viņa līdzautors esot pēc prezentācijas saskenēšanas aizrādījis, ka viens vārds ir sistemātiski nepareizi uzrakstīts visos slaidos. Lielajā zālē katra otrā krēslu rinda ir pārtaisāma par galdiņiem, nolaižot krēslu atzveltnes. Tradīcija aplaudēt katru reizi, kad kādā prezentācijā kāds pasaka kaut ko ievērības cienīgu, plaukst un zeļ. Kā arī tad, ja ar projektoru vai prezentāciju radošo datoru notiek kaut kas smieklīgs. Vienam runātājam netīšas uzspiešanās uz klaviatūras rezultātā vispirms minimizējās prezentācija, pēc tam windows aizgāja uz shut down un pirms tam update instalēšanu. Runātājs brīdi pabrīnijās un tad mierpilni teica: nu labi, tur tāpat tālāk nekā būtiska vairs nebija, iztiksim bez. Tas bija prezentācijas pirmajā pusē.

  • Sarkano lukturu ielas apmeklējums

    Atbraucām veiksmīgi. Hamburgā līņā, no sniega ne mazāko ziņu. Nolaidāmies jau stipri vēlu, aizgājām uz dzīvokli, kur mitināsimies, un tad uz kongresu centru piereģistrēties. Hamburga izrādījās manam GPS-am nepiemērota pilsēta – pagāja kāda pusstunda vai pat vairāk, kamēr ieguvu pirmo patstāvīgo kontaktu ar satelītiem. Pēc piereģistrēšanās kādu brīdi nevarējām atrast kopsaucēju, kas būtu nākamā nepieciešamā lieta – internets vai ēdiens. Beigās puiši piezemējās blakus esošās stacijas makdonaldā meklēt internetu, kamēr es stāvēju ārā, gaidot, kad GPS beidzot atradīs satelītus. Satelīti atradās, turklāt tagad beidzot ļoti ātri, internets – vairāk nē nekā jā. Ejot atpakaļ uz viesnīcu, izmetām krietnu loku pa pilsētu, redzējām vairākas vientorņa baznīcas un pāris mazām lampiņām izgaismotus Ziemassvētku tirdziņus, bet viss ir pilnīgi un galīgi ciet. Tas bija ap desmitiem kalendāra sarkanās dienas vakarā. Ejot atpakaļ uz dzīvokli, GPS pāris reizes izspēlēja triku “man šķiet, mēs atrodamies kvartāla vidū uz mājas jumta”, kā rezultātā es izvedu mūs pa lieki līkumotu maršrutu, kas pats par sevi nebūtu nekas smieklīgs, bet puiši pamanīja to tikai vēlāk, kad gāja kaut kur nākošo reizi.

    Puse mūsu dzīvokļa biedru pēc atgriešanās, davās tālākos pārtikas meklējumos, otra puse, mani ieskaitot, palika viesnīcā. Izrādās, te arī picas brīvdienu naktīs nepiegādā… Beidzās viss ar to, ka mēs ēdām vakariņas ķīniešu restorānā, kas ir vaļā līdz trijiem naktī, sarkano lukturu rajonā netālu no vairākiem sexšopiem.

    Aizgāju gulēt ātrāk, pārējie palika hakot. Man palika iespaids, ka pārējie taisās celties agri un iet kaut kur – kurš meklēt Western Union, kurš – pārtikas veikalu, bet es jutos pārmiegojusies bezjēgā un uzliku modinātāju, cik vēlu vien var.

    No rīta zvana modinātājs, mans. Dzīvoklī miers un klusums. Nobrīnos un mazliet saskumstu – tiešām es būtu nepamanījusi, ka pilnīgi visi aiziet? Āā, kaut kur bija dziļa miega epizode, kurā es tīksmi izstiepos pa visu dīvānu, kad piecēlās otrs biedrs, kas nomitināts uz šī paša dīvāna. Sasodīts, tas gan ir viens šaurs dīvāns, briesmīgi uzmanīgi jāguļ, lai netīšām nenoelkoņotu neko nenoziegušos cilvēkus. Man būtu licies, ka piedāvāt tādu kā divguļamo ir mazliet nepieklājīgi, bet vismaz spilvens jauks. Ejot meklēt rīta tēju, atklāju, ka patiesībā dzīvoklī ir tik kluss tāpēc, ka vannas istabai ir laba skaņas izolācija un viens no biedriem bija tur, savukārt pārējie vēl guļ.

    Hamburgas kongresu centrs ir liels un diezgan ērts, neskatoties uz visām sentimentālajām atmiņām par Berlīnes kongresu centru, jāatzīst, ka ir jauki, ka CCC pārcelts uz šejieni. Tik daudz vietas, gaiteņu un stāvu (četri, turklāt praktiski visā platībā arī tiešām ir pieejami kongresam), ka 1.zāli meklēju diezgan ilgi pat par spīti bagātīgi izliktajām zīmēm. Un par spīti tam, ka viņa ir ļoti liela un aizņem lielu centra daļu.

    Testēju hakeru dzērienu Club-Mate. Pirms 2 gadiem noraidīju kā negaršīgu, bet tagad garšo. Dabūju aizpagājušā gada T-kreklu. Viss iet labi, tikai šausmīgi nak miegs.

    Atklāšanas runa tāpat kā pirms diviem gadiem veltīta “Total Surveillance State” tematikai. Iesaku.

    Un ļoti nāk miegs.

  • Burziņš lidostas angārā un mājupceļš

    Pēc tam, kad neizdevās nopublicēt iepriekšējo postu, jo jau bija atslēgts viss internets, nolēmu, ka jādodas vien uz angāru. Tā īsti ko tur darīt nav, bet nu varētu telti sapakot (izrādījās, ka teltis pieder pie izdales materiāliem un man ikurāt nav telts). Kādu brīdi pakārpījusies pa savām mantām, izlēmu, ka jāaiziet angāra otrā galā mikroviļņu krāsniņu kontaktos uzlikt lādēties savu telefonu un fotoaparāta bateriju, kas bija mani ievērojami pārsteigusi ar savu pēkšņo tukšumu.

    Kad atgriezos no pusdienām, no apsargiem uzzināju, ka lidosta jāpamet līdz četriem. Nu labi, mūsu grupai taisni četros arī ir sarunāts tikties pie drošības pārbaudēm pirms promiešanas (mūs čekoja, lai nenesam prom svešus laptopus).

    Ap pustrijiem slinki rakājos pa telti, mēģinot izdomāt, vai čemodānā ieiet gan guļammaiss, gan konferences somiņa, dvielis, vairāki t-krekli un citi izdales materiāli, kad ārpusē sākās kaut kāda klaigāšana. Izrādās, apsargi-uzkopēji grib, lai novācam teltis un mantas un nesam visu ārā, lai viņi varētu uzkopt angāru. Kaut ko pastrīdamies par četriem, bet nu vācamies ar kopā. Starp citu, mūsu grupa ir lidostā palikusi pēdējā, visi citi kampusero ir jau prom.

    Tā kā mana telts biedrene staigā pa Berlīni, man paliek pārdomas, ko darīt ar viņas mantām. Beigās nolemju, ka, lai gan man nepatiktu, ka manas mantas kāds šā tā sabāž somās, tomēr vēl vairāk man nepatiktu, ka viņas tiek izmestas vai pazaudētas, tāpēc kaut kā to visu sapakoju – gan viņas mantas, gan telti, gan vēl kaut kur dabūju otru telti – viņai.

    Divām mūsu grupas teltīm neviens no iemītniekiem nav klāt, tās ir pilnas ar nesakrāmētām mantām. Pēc īsa pārdomu brīža viņas tiek izvilktas ārā ar visām mantām.

    Ārā pie angāra kādu brīdi ķibinos ar guļammaisu, paklājiņu un telšu piesiešanas pie savas un teltsbiedrenes somas, jo citādi man smagi aptrūkstas roku to visu pārvietot. Kad esmu to pabeigusi, sāku staipīties un skatīties apkārt. “Skat, kāds melns mākonis. Man šķiet, drīz līs…”

    Jā, pēc pāris minūtēm tiešām sāk līt, turklāt stipri. Angāra tīrītāji var iet ieskrieties, mēs pāris sekunžu laikā esam atpakaļ angārā, tikai nelienam tik dziļi, paliekam pie durvīm. Pēc laika posma dažu kāršu partiju garumā atnāk tie paši apsargi-uzkopēji, kas grib, lai mēs ejam ārā. Mēs negribam iet ārā – ja nu atkal sāk līt? Beigās noskaidrojas, ka viņi grib tikai aizvērt angāra galvenās durvis, bet mēs esam salikuši savas mantas uz sliedēm. Novācam mantas no sliedēm, paliekam iekšā un viņi aizver angāra durvis. Mums izkļūšanai paliek otras durvis angāra galā.

    Kaut kur pa burzmu eju skatīties savu telefonu, kas lādējas. Viņa tur nav. Pēc zināmas snaikstīšanās mani pamana viens no konferences organizatoriem. Izrādās, manas mantiņas paņēmusi apsardze, jo domājusi, ka tās ir aizmirstas. Savācu mantas un sapakoju somā. Kad lietus dēļ atgriežamies angārā, nolemju tomēr uzlikt palādēties vēl.

    Vēl pēc dažām kāršu partijām ierodas mūsu grupas organizatore Lauma, un vēl pēc dažām partijām, mēs, daļēji saskaitīti, ejam cauri drošības pārbaudei. Kad manas somas ir pārbaudītas, saprotu, ka runājoties ar nesen atgriezušos telts biedreni (viņa mani pat paslavēja, ka man esot izdevies to visu tik kompakti svākt!), savu telefonu šoreiz tiešām esmu aizmirsusi. Skrienu atpakaļ, savācu to visu un iepakoju somā otru reizi.

    Kamēr autobuss pamazām tiek izsaukts un atvadīts uz lidostas šo pusi (mēs tobrīd atradāmies tajā lidostas teritorijas daļā, kurai pieeja ir ierobežota), tikmēr paiet vēl krietni daudz laika. Laumai par uztraukumiem, mūsu grupa ir ļoti izplūstošs organisms – lai vai kā viņa mēģinātu mūs saskaitīt, visu nekad nav. Vienā brīdī vēl mazliet nolīst. Divi liela auguma džeki, kas bija par lielu, lai sagulētu vienā teltī, smiedamies mēģina zem tās pašas telts no lietus paglābties gan paši, gan vēl paglābt daudz somu un pāris meitenes. Bet tas bija mazs lietiņš, nesalijām stipri. Nevarot sagaidīt autobusu, cilvēki savācās no konferences “suvenīrus” – ārā metamos plakātus ar konferences simboliku un tamlīdzīgas lietas. Jāatzīst, ka mums to visu arī labprāt atdeva. Teltis, kā pēdējā, mūsu grupa laikam savāca veselu autokravu.

    Es kaut kur vienā brīdī (vēl pirms pēdējā lietus) nolēmu, ka jāuztaisā kādas lidostas kopbildes. Nu ne jau pavisam kopbildes, abi angāru spārni noteikti vienā kadrā nesatilps, bet nu vismaz to spārnu, kurā gulējām. Kāpjos atpakaļ. Un vēl. Un vēl. Sireāla sajūta: lidosta paliek apmēram tāda pati, laukums man arī, bet cilvēciņi pie angāriem paliek ar vien mazāki un mazāki, un beigās pavisam smieklīgi maziņi.

    Apbrīnojamā kārtā pussešos tiešām bijām izbraukuši. Braucām ātri un ar maz pieturām, bet gulēju šoreiz vājāk kā turpceļā – pleci uz grīdas tomēr bija nogulējušies un mēdza protestēt pret gulēšanu pozās uz viena vai otra pleca – gandrīz visās tajās, kas man autobusā liekas visērtākās. Vakarā vēl neaizmigusi, kādu laiku domāju, ka šādi pamesti, brīvi izstaigājami lidlauki ir bīstami – kad tur ir pabūts, nezinkāpēc var gribēties atgriezties.

    Septiņos no rīta pēc Latvijas laika atvēru acis un nobrīnījos – visur balts. Braucam pa vienmērīgu miglu, kas ir tik bieza, ka neko daudz tālāk aiz ceļa malām redzēt nevar. Tobrīd pieņēmu, ka esam Polijā. Man par lielu pārsteigumu deviņos, kad pamodos otro reizi, mēs pieturējām benzīntankā nevis Polijā vai Lietuvā, bet jau Latvijā, un kaut kur ap pusvienpadsmitiem jau bijām Rīgā.

  • Campus Party noslēgums

    Sestdiena bija diena parastā. Pamodos un konstatēju, ka, lai gan dūmaka vēl nav pilnībā nokritusies, tomēr saule atkal spīd un ir kļuvis siltāks. Tas ir labi. Mākoņainajā piektdienā uz telts jumta mans dvielis nebija spējis līdz galam izžūt.

    Noklausījos vēl dažas prezentācijas, paskatījos, kā ārā lidlaukā cilvēki laiž krāsainus, izpletņiem līdzīgus pūķus, sabildēju lidostu dažādos rakursos, un klausījos, ka cilvēki klaigā pa galveno nojumi, priecājoties ar atbalsīm. Starp citu, lai paātrinātu lietas, organizatori un apsardze šeit pa lidostu bieži pārvietojas ar velosipēdiem.

    Svētdienas priekšpusdienā, t.i. šodien it kā taisījos piestādīt kompāniju telts biedrenei staigājot pa Berlīni, tomēr, kad, labi izgulējusies, pamodos, teltī biju vienīgā, tāpēc domājams, ka viņa negribēdama mani modināt, ir aizgājusi viena pati. Droši vien, ka tā ir labi – man galvā no pēdējo dienu aktīvās dzīves ir tāds mudžeklis, ka es pati savas domas vairs nedzirdu. Iespējams, tam ir arī saistība ar faktu, ka te ir praktiski nepārtraukts troksnis – gan tāpēc, ka te visu laiku norit tusiņš, gan tāpēc, ka ir ārkārtīgi grandiozas atbalsis.

    Kad beidzot izlīdu no telts, konstatēju, ka angārs, kad tajā nav telšu jūras, izskatās ievērojami mazāks. Vai varbūt es vienkārši nedēļas laikā esmu pieradusi.

    Dienas plāns neprātīgi vienkāršs: savākt mantas (hmm, liekas, ka šoreiz neizdosies čemodānā iebāzt guļammaisu), aiziet uz tuvējo ķīniešu ēdnīcu Kang Feng pusdienās, un četros būt uz drošības pārbaudi, lai piecos kāptu autobusā. Kad pēc pusdienām atgriezos, izrādījās, ka ir novākts internets, tāpēc šī stāstiņa nopostēšanu nāksies atlikt uz vēlāku laiku.

    Nu jā, cerams, ka ne pārāk ilgi pēc pieciem mēs izbrauksim un tad jau pēc nepilnas diennakts būšu Rīgā. Gulēt. Mierā un Klusumā.

    Bet pasākums bija lielisks. Kad man nākamreiz būs iespēja gulēt teltī milzīgā angārā un domāt: labi, ka teltī ir somas, citādi manas prombūtnes laikā viņu aizpūtīs… Šķiet trešdienas vakarā (naktī) konstatēju, ka izjūtu patīkamas gaidas, domājot par atgriešanos savā mājīgajā teltī, siltajā un ērtajā guļammaisā un kārtīgu izgulēšanos.

    Pasākums, pats par sevi saprotams, bija lielisks arī tāpēc, ka nekas nespēj aizstāt to atmosfēru, kas rodas milzīgā gīku barā. Hmm, kad diez sāk pārdot biļetes uz Hamburgu, uz 29c3?

  • Pastaiga pa Berlīnes centru: Kaisera Viljama katedrale un KaDeWe

    Ārā no Tiergartenas parka GPS lika nogriezties ieslīpi pa labi, kur gabala gājiena sākās interesanta mūra sēta – to rotāja lieli no sarkaniem ķieģeļiem mūrēti paneļi ar dažādu dzīvnieku ciļņiem – krokodils, varde vai krupis, dažādas zivis, vēlāk arī daži dinozauri. Kādu brīdi brīnījos, līdz atcerējos, ka šajā pusē jābūt Berlīnes zooloģiskajam dārzam. Drīz pēc tam parādījās paziņojums, ka šeit ir ieeja akvārijā. Berlīnes akvārijs tiek slavināts, ka viens no lielākajiem (sugu daudzveidības ziņā) pasaulē.

    Tālāk aiz akvārija siena bija rotāta ar degunradžiem un laikam nīlzirgiem. Drīz pēc tam ir redzami Zooloģiskā dārza galvenie vārti – “ķīniešu” stila arka ar sarkaniem stabiem un sarkanām malām, un zilzaļu jumtu. Vārtu stabi balstās uz muguram ceļos niknsejainiem akmens ziloņiem, kas nometušies ceļos.

    Arī šis Berlīnes rajons ir ar samērā jaunām mājām. Šeit ir mazāk betona un vairāk krāsaini izgaismota stikla, kas vāji nomanāmajā saulrieta gaisma (visu dienu ir miglains un apmācies) atspīd dūmakaini oranži vai violeti. Faktam par salīdzinoši augsto jauno māju īpatsvaru Berlīnē laikam nevajadzētu būt pārsteigumam – visas vecās taču nobombartēja prom nafig – bet tā redzēšana dzīvē rada savādas, nepierastas sajūtas.

    Tikusi līdz Keisera Viljama piemiņas katedrālei, smagi, smagi savīlos. Katedrāle sākotnēji ir bijusi būvēta gotiski cakainajā stilā, to būvējis imperators Keisers Viljams II sava vectēva Keisera Viljama piemiņai. 2. pasaules kara bombardēšanas laikā tā neglābjami nopostīta, pāri palicis vien zvana tornis un ieejas zāle. Pēc kara tai uzbūvēts jauns zvana tornis blakus vecajam un atsevišķi no tā – pati baznīcas ēka, bet pāri palikušajā vecā torņa apakšā ierīkota piemiņas vieta. Jaunās būves ir perfekti taisnstūraini kluči, viens – tievs, garšs, otrs – zems un plats.  Ēku sienas visā to platībā klāj nelieli kvadrātveida vitrāžlodiņi, izkārtoti perfektā režģī. Starp tiem betona logu “rāmji” izskatas diezgan pabiezi proporcionāli pret pašu lodziņu lielumu (drīzāk jau mazumu).

    Manu vilšanos radīja divi apstākļi. Galvenais no tiem bija fakts, ka vecais tornis uz restaurāciju ir tik rūpīgi stalažās un alumīnija follijā, ka ārā redzama vien neliela sagrautā jumta augšmaliņa. Restaurēt ir labi, jā, it īpaši runa ir par tik īpatnēju, savdabīgu objektu, bet… bet… Papildus errastības sagādāja tas, ka pulksten pusdeviņos vakarā viņa bija rūpīgi, jo rūpīgi aizlēgta un nekur iekšā nevarēja iebāzt pat deguna galiņu. Ar šo otro pavērsienu es it kā biju rēķinājusies, bet kopā ar to, ka katedrāli neredzu pat no ārpuses, un to, ka visu dienu nebiju ēdusi, arī šis spēja mani sapīcināt vēl vairāk. Makdonalds turpat netālu gan bija vaļā.

    Uztaisīju pāris patumšas bildes ar tuvumā esošo dīvaino strūklaku (abstraktā māksla un korkodils vienā malā) un nolēmu aizvilkties uz KaDeWe pusi. GPS teica, ka tas esot netālu.

    KaDeWe (Kaufhaus des Westens; Rietumu universālveikals) – kādreiz krutākais Rietumberlīnes universālveikals, austrumnieku neaizsniedzamais sapnis – tiešām bija netālu. Pulkstens bija bez 20 minūtēm deviņi, deviņos viņu slēdz, tāpēc nolēmu, ka braukt augšā paskatīties terases restorānu man vairs nav ne laika, ne spēka. Uztaisīju pāris bildītes un sāku domāt par to, kur dabūt ēdienu. Starp citu, mūsdienās tas ir otrais lielākais šāda tipa veikals Eiropā.

    Neskatoties uz to, ka no biju no somas izmetusi visu, visu, visu, soma tomēr bija izrādījusies pietiekami smaga, lai pleci būtu neprātīgi noguruši. Kājas arī tulznainas. Tūlīt aiz KaDeWe ieraudzīju ieeju Vitenburgas laukuma u-bānī, tātad jāēd maksimāli tuvu. Veicās – laukuma malā bija pilns ar kafūžiem, gan ne tiem lētākajiem, bet zinot, ka Tempelhofas tuvumā viss jau ir aizvēries jau kādu laiku atpakaļ, mani tas īpaši neuztrauca.

    Neskatoties uz to, ka visu dienu biju vazājusies pa vistūristiskākajām Berlīnes vietām, laikam tā arī neviena vārda angliski dzirdējusi nebiju. Nu labi, tas varētu būt arī pārspīlējums, bet neviena sakarīga saistīta teikuma gan. Piemēram, Vācu domā – apsardze uz mani kaut ko “gaf-gaf-gaf”. Es: “Excuse me?”* Viņa tikai vāciski. Kaut kā ar roku māšanu atklājās, ka runa ir par to, ka nevar iet iekšā ar somu, tā jānodod garderobē. Un tā visu dienu.

    Atlaidos restorāna krēslā, noliku somu, izstiepu kājas un viesmīlim, kas atnesa ēdienkarti, uzsmaidījusi teicu “Paldies!” skaidrā latviešu valodā. Nogurums bija tik milzīgs, ka nebija spēka mēģināt neproduktīvi runāt angliski, ja tevi tāpat neviens nesapratīs. Labi vismaz, ka ēdienkartēm te liek parakstiņus angliski. Vismaz daļai ēdienkartes. Kaut ko izvēlējos un paņēmu laptopu, lai no pilnajām atmiņas kartēm izkopētu bildes. Tumšmatains viesmīlis starojoši smaidīdams perfektā angļu valodā pastāstīja man to, un šo un vēl kaut kādus niekus, laikam pat mazliet pakomplementēja, un, atnesis ēdienu, piebīdīja klāt blakus galdu, lai man būtu vieta gan ēdienam, gan laptopam. Drīz pēc tam viņš rokas vēcinādams kā vējdzirnavas kaut ko skaļi pastrīdējās ar otru tumšmatainu viesmīli, kam arī ļoti patika vicināt rokas. Beidzot piefiksēju telpas otrā malā esošo malkas kamīnkrāsni, kurā tumšmatains pavārs cepa picas. Es biju itāļu restorānā.

    Vakariņās dabūju visnotāl labu, turklāt lielu štriceli, kam virsū bija uzkrāmēta kārtīga kaudze ar ceptām gailenēm un daži viegli apdedzināti tomāti. Tam visam klāt nāca tīri liela svaigo salātu bļoda ar ārkārtīgi garšīgu mērcīti, par kuras sastāvu man tā arī neizdevās izvirzīt vērā ņemamas hpotēzes. Tiešām nesparotu, kāpēc tas viss bija jāpapildina ar milzīgu kaudzi frī kartupeļu. Bet nebija vērts par to uztraukties, jo es labi paēdu arī bez viņiem. Bagaršoju karameļu krēmu. Šeit tas bija daudz stingrāks kā sanāk man, taisot brulē krēmu, kam recepte taču ir līdzīga. Nez kā viņi to panāk, likās, ka ne želantīns, ne agars tur netiek pievienots.

    Atpakaļceļā braucu ar diviem metro, pa vidu pārsežoties bija jāiet cauri kaut kādai margu/balstu/stieņu konstrukcijai, kas šķita kā aizmirsta no 19.gs., vienīgais atšķirīgais te bija viena betona plāksne ar krāsainu grafiti. Luftbruckes laukumā sazinkā pamanījos izkāpt ārā pa to pašu u-bāņa ieeju, pa kuru no rīta biju devusies prom, atkrita apmaldīšanās, kas parasti rodas, izkāpjot no pazemes vienu kvartālu tālāk. GPS apgalvoja, ka ja nerēķina iekšā Uzvaras kolonu, tad esmu nostaigājusi vairāk nekā 10km.

    ____________________
    *) Atvainojiet? – standarta frāze norādīšanai, ka cilvēks nepārvalda valodu, kurā viņu uzrunā.

  • Pastaiga pa Berlīnes centru: Tiergartenas parks II

    Grofer Tiergarten jeb Tiergartenas parks ir otrais lielākais pilsētas parks Vācijā. Viki saka, ka tas esot 210 hektārus liels, un atšķirībā no citiem lielajiem pilsētu parkiem šis vairāk līdzinās labi sakoptam mežam nekā pļavai ar sarežģītos rakstos izvietotiem kokveidīgiem objektiem.

    Izšmaucu memoriālam pa aizmuguri un ar ieplānotu līkumu devos uz Uzvaras kolonu. Pa ceļam redzēju modernā stila zvanu torni, kurš man par prieku pat pazvanīja, kamēr biju tuvumā. Tornis ir melns taisnstūra paralēlskaldnis, kam virsū uzlikts plakans mazliet platāks jumts. Vienkāršības kalna gals, vienīgie “rotājumi” ir augšgalā daļēji redzamie zvani un zvanu mehānisms. Viki saka, ka tur esot 68 zvani.

    Turplat blakus tornim ir Pasaules kultūru nams, kas mazliet atgādina sēni. Ejot vēl uz priekšu, mazliet redzēju upi (vāciešiem Sprē, čehiem Spreva, kāds ir latviešiem pieņemtais nosaukums?), kas tek caur Berlīni. Salīdzinoši maza priekš tik lielas pilsētas upes. Otrā krastā var redzēt lielas, stiklbetonainas klučmājas. Vispār izskatās pat eleganti. Liekas, tā varētu būt modernisma vai konstruktīvisma arhitektūra.

    Tālāk pie upes ir Bellevue pils (franciski – skaistais skats) – gaišu mazstāvīgu ēku komplekss, kuru rotā dažas skulptūras, dažas kolonas un priekšā liels zāliena ar ideāli apaļi izgrieztiem krūmiem. Pagalmā nepārtraukti šurpu turpu staigāja apsargs ar suni. Sākumā nobrīnījos, kam par godu, bet šo rakstot Viki izlasīju, ka tur ir prezidenta rezidence. Pie prezidenta pils pāri upei ir tilts ar visnotaļ skaistām ķieģeļu arkām. Tiesa gan, dabūju krietni izmeklēties kādu laukumiņu, kurā stāvot, varētu nofotogrāfēt to tiltu – visur koki un krūmi priekšā.

    Pie pils griezos pa kreisi un pa īsāko ceļu kātoju uz Uzvaras kolonu. Blakus Uzvaras kolonai ir zaļš Bismarka piemineklis. Ellīgs vecis – pie viņa kājām pat Atlanti metas ceļos. Viki saka, ka kādreiz gan Bismarka piemineklis, gan uzvaras kolona atradusies Reihstāga priekšā, bet Hitlers viņus pārvietojis, lai tā vietā celtu kaut ko monumentālāku. Pateicoties tam, abi šie objekti ir mūsdienas sagaidījuši, to oriģinālā vieta – Reihstāga parks – kopā ar Reihstāga ēku tika nonesta praktiski līdz ar zemi kara laikā.

    Uzvaras kolona ir uzcelta, lai atzīmētu pirmās prūšu uzvaras. Kad to sāka celt, Prūsija tikko bija 1864.gadā sakāvusi dāņus. Līdz brīdim, kad to pabeidza 1873.gadā, Prūsija bija paspējusi sakaut arī austriešus un frančus. Domājams tā iemesla dēļ, pēc 2.pasaules kara Francija aktīvi iestājās par pieminekļa iznīcināšanu.

    Kolonas komplekss sastav no vairāku līmeņu pamatnēm, garas granīta kolonas ar horizontālām zelta joslām un spārnotas zelta uzvaras dievietes pašā kolonas galā. Zemākā pamatne ir paliels flīzēts laukums, pa kuru pārvietojas cilvēki. Nākamā pamatne ir granīta klucis, ko rotā metāla plāksnes, uz kurām ciļņu veidā attēloti dažādi kara notikumi. Virs tās ir kolonāde ar mozaīkām un virs tās – pati kolona.

    Kolona atrodas milzīga ielu apļa vidū, un uz to ved 2 gājēju tuneļi. Tuneļos gar sienām izliktas marmora plāksnes, kas piesedza metāla ciļņu vietas uz kolonas postamenta, kamēr paši ciļņi klīda pa Franciju. Starp ciļņi arī tagad ir nepilnīgi – šur tur trūkst pa vesalai slejai, vienā vietā trūka kādam kareivim galvas un torsa augšdaļas…

    Kamēr fotogrāfēju kareivi bez galvas, mani no aizmugures skaidrā latviešu valodā uzrunāja: “Vai gribi, lai Tevi pašu arī nofotogrāfēju?!” Mani bija atradis vēl viens latviešu kampusero, Elviss, no kura pāris dienas atpakaļ aizņēmos elektrisko tējkannu.

    Pa 3 eirikiem var tikt uz kolonas skatu platformām. Viena atrodas kolonādē (pie viena var tuvāk nopētīt mozaīkās attēlotās zirgu pakaļas un konstatēt, ka kolonās ir ložu caurumi), otra – kolonas augšā zem zelta statujas kājām. Pa ceļam uz kolonādi ir zāle, kurā var apskatīt dažādu slavenu pasaules un Vācijas modelīšu kolekciju. Nezinkapēc tur bija divi dažādi Eifeļa torņi ar būtiski atšķirīgu kāju formu.

    No augšējās platformas varēja palūrēt uzvaras dievietei zem svārkiem, redzēt daudz, daudz koku un daudz dažādu dīvainu formu salīdzinoši jaunu māju – atkal tas pats stils, par kuru droša neesmu, bet pieņemu, ka varētu būt modernisms vai konstruktīvisms.  Migla un modernā apbūve rada mazliet sireālu sajūtu. Turklāt izrādās, ka Berlīnes panorāmā spēju atpazīt salīdzinoši maz siluetu, tāpēc, apkārt ejot, sāk jukt puses un liekas “Vai tad tieši šādu ainu es neredzēju?” Mazliet pabrīnos, ka neizdodas ieraudzīt sava nākamā mērķa – Keisera Vilhelma piemiņas katedrāles – izteiksmīgo siluetu, tomēr tajā brīdī par to pārāk neaizdomākos.

    Nokāpuši no kolonas, ar Elvisu pašķiramies – viņš pa taisno ies uz Brandenburgas vārtiem, kas atrodas 17.jūnija alejas otrā galā attiecībā pret Uzvaras kolonu, un ir no šejienes labi redzami, es savukārt steigšos uz Keisera Vilhelma katedrāli, kas ir stipri vien uz otru pusi. Ir jau stipri vēls un man trūkst pārliecības, ka katedrāle vēl būs vaļā.

    Ieslēdzu atpakaļ GPS un konstatēju, ka līdz katedrālei ir kilometrs pusotrs. Rīta pusē nesaprātīgi biju noņēmusi baterijsaudzējošo ātro ekrāna izslēgšanos, kā rezultātā nosēdināju bateriju un sāku “bezzonas” vietās, kur ilgi mīņājos uz vietas, slēgt GPS-u ārā.

    Parkmežs bija liels, skaists un pilns ar zīmēm, ka te ir zaļā zona, kurā nedrīkst grilēt. Tieši tā atpūta, kuru man vajadzēja pēc visa tā raibuma.

    Starp citu, Berlīnē ir ārkārtīgi daudz veloceliņu. Liekas, ka tiešām uz praktiski visām ielām. Dabūju piedomāt, lai nevazātos pa kuru katru asfalta pleķi, kurā nebrauc mašīnas.

  • Pastaiga pa Berlīnes centru: Tiergartenas parka austrumu gals

    Brandenburgas vārti sākumā bija pilsētas vārti, bet 18.gs. beigās tika pārveidoti par triumfa arku. Vēlāk viņus dažādām triumfālām vajadzībām izmantojuši ne tikai prūši, bet visi, kam vien nav slinkums, ieskaitot Napoleonu un Hitleru.

    Nokļuvusi pie Brandenburgas vārtiem ar lielu interesi izlasīju nelielo zīmīti uz salīdzinoši nelielā Berlīnes mūra piemiņas stabiņa: Berlīnes mūris gāja tieši aiz Brandenburgas vārtiem, kuri atradās austrumu pusē. Laukums pirms tiem bija zona, kurā parastiem mirstīgajiem neļāva spert kāju. Formālais pamatojums – tāpēc, ka vārti uz tukšā laukuma izskatās svinīgāk. Praktiskais pamatojums – vieglāk novērot, vai kāds nemēģina rāpties pāri.

    Brandenburgas vārtos laikam vissaistošākais man likās atklājums, ka lielajā vairumā stereotipisko bilžu tiek attēlota tikai vārtu centrālā daļa, tomēr realitātē šī būve turpinās pa labi un pa kreisi ar uz mazliet samākām kolonnām balstītiem platākiem “jumtiņiem”. Pie Brandenburgas vārtiem redzēju “daudzcilvēku” velosipēdus – ar minamiem pedāļiem aprīkotas ierīces, uz kurām kantainā puslokā sēž kādi 9 cilvēki. Viens no tiem transportlīdzekļiem bija alus bānis, vai kas tamlīdzīgs, un no tā es uzmanījos sevišķi centīgi – viņiem bija daudz alus (muca?) un viņi to daudz dzēra.

    Aiz vārtiem kādu brīdi skatījos pa kreisi, mēģinot izdomāt, kāpēc biju tur ieplānojusi paieties un ko gribēju tur paskatīties. Tā arī neatcerējos. Tā nu ebreju piemiņas vieta palika neapskatīta. Gāju pa kreisi līdz reihstāga ēkai. Milzīga brūngana ēka ar skuptūrām un kolonām rotātu fasādi. Kara laikā tika gandrīz pilnībā nopostīta, atjaunojot daudz kas tika saglabāts, tomēr centrālo kupolu uzcēla savādāku – no stikla, lielu, lielu. Diemžēl, lai tiktu kupolā, ir trīs dienas iepriekš jāpiesakās. Trīs dienas man vairs nav šajā ceļojumā pieejamas.

    Aiz Reihstāga var redzēt attālāk esošu jaunu, daudzveidīgu, stiklainu daudzstāvu celtņu bloku. Pilnīgi droša neesmu, bet visticamāk, tas ir upes otrā pusē. Šajā pastaigas vietā pieļāvu vēl vienu kļūdu: biju plānojusi apskatīt aiz rehistāga esošo Balto krustu piemiņas vietu pie Berlīnes mūra nošautajiem cilvēkiem, tomēr tā, kā dažus mazliet līdzīgus krustus biju redzējusi šurpceļā pie Tiergarten stūra, nodomāju, ka reihstāgs man bija uz šo pusi tālākais ieplānotais punkts.

    Tālāk devos slīpi iekšā Tiegarten parkā un iznācu uz 17.jūnija ielas tieši pie Padomju kara memoriāla. Citēju centrālo uzrakstu: “Mūžīga slava kara varoņiem, kas krituši kaujās ar vācu fašistiskajiem iebrucējiem par Padomju Savienības brīvību un neatkarību”. Mūsdienās viņu uztur Berlīnes pašvaldība, tur 8.maijā notiek liels jandāliņš un 2010.gadā Krievijas vēstniecība izteica norājumu Vācijas varas iestādēm par nepietiekamu pieminekļa aizstāvību, jo tieši pirms 8.maija uz pieminekļā parādījies sarkans grafiti uzraksts “zagļi, slepkavas, izvarotāji”. Pie lielgabaliem un ložmetējiem, kas stāv pie ieejas kompleksā, ir piesietas oranžmelnas lentītes.

    Vēsture tiešā konfrontācijā mēdz būt satricinoša.

  • Pataiga pa Berlīnes centru: Frīdrihstādes rajons

    Pusdienlaikā pēc ielūgtās runas beigām, cik vien steidzīgi spēju, devos uz telti pārkrāmēt somu, lai tālāk dotos uz Berlīnes centru. Steidzīgums izpaudās tādejādi, ka krietnas 20 minūtes nostāvēju, skatīdamās robotu, kas spēlē bungas.

    U-bāņa biļete 2,40 eiro, var braukt cik tur ilgi un pārsēsties cik grib. Pie Tempelhofas tuvākā u-bāņa stacija nezkādēļ ir nevis Tempelhofa, bet Luftbrukes laukums. Tajā kādu brīdi pastrīdējos ar biļešu automātu, kas netika gudrs ar saņurcītām banknotēm, un beigās nopirku biļeti ar monētām.

    Luftbrukes laukums ir tieši pie pašas Tempelhofas ieejas, tajā atrodas trīspirkstainai vardes kājai līdzīgs piemineklis lidotājiem, kas apgādāja Rietumberlīni Berlīnes blokādes laikā.

    No metro izkāpu Stadmittē un devos meklēt Gendarmenmarkt laukumu, kam turpat netālu vien bija jābūt. Praktiski tūlīt konstatēju, ka konkrētā Berlīnes daļa smagi mulsina GPS kompasu, tāpēc neatlika nekas cits, kā pareizo virzienu atrast, paeejoties pa gabaliņam pa nepareizajiem ceļiem.

    Gendarmenmarkt laukuma centrā atrodas Šillera piemineklis, sānā Koncertzāle un katrā galā pa vienam domam. Doms šajā gadījumā nozīmē to, ka runa ir par ēkām (vispār torņiem) ar kupolu. Vācu doms ir kādreiz bijusi baznīca (kurā sludināja vācu valodā, no šejienes iesauka, jo pilnais nosaukums ir diezgan neizteiksmīgs – Jaunā baznīca), Franču doms ir baznīca arī mūsdienās. Abas ēkas sastāv no viena augsta torņa un tam blakus  zemākas piebūves.

    Pie Šillera pieminekļa spēlēja vijolniece un vīrs ar klasisko ģitāru. It kā zināmi gabali (Guno Ave Maria, Brāmsa 5. ungāru deja) un tomēr krietnu brīdi stāvēju un klausījos. Dzīve ir skaista.

    Vispirms iegāju Vācu domā, kur ieeja ved pa taisno tornī. Lielisks, neaprakstāms un nenofotogrāfējams skats uz augšu – rupju sarkanu ķieģeļu sienas un spirālveidā pelēkas kāpnes. No kāpnēm iespējams iekļūt blakus telpās, tās visas aizņem laikam demokrātijas attīstības Vācijā muzejs. Ekspozīcija visa bija vācu valodā. Droši vien tā arī ir labi, jo citādi es tur, iespējams, iestrēgtu uz visu dienu. Krietnu brīdi mulsu, domājot par to, kur visas šīs telpas ir izvietotas, līdz sapratu, ka tās vairākos stāvos aizpilda blakusēku. Nu gan pielietojums baznīcai…. Man par nožēlu, pa spirālveida kāpnēm varēja tikt tikai līdz vidum, tālāk tās bija slēgtas.

    Koncertzāles trepes rotā divas mūzas – viena ar arfu un lauvu bez krēpēm, otra ar kaut kādu pūšaminstrumentu un lauvu ar krēpēm.

    Franču domā varēja uzkāpt līdz augšai… Un apskatīt kupolā karājošos ierīci, kas saturēja vairāk kā 10 zvanus. Laukums pie zvaniem bija jauka, klusa un teju vai nereālu sajūtu raisoša vieta. Iespējams tāpēc, ka, lai gan nosēdēju tur krietnu laiku, neviens cits tūrists tā arī neatnāca.

    Pāris kāpņu laukumiņus zemāk bija izeja uz skatu platformu, kas vijas apkārt tornim. Diez gan daudz ko varētu redzēt, ja ne divi “bet”: pirmkārt, diena ir mākoņaina un miglaina, otrkārt, tieši manu acu augstumā ir pusotru vai divus sprīžus plata betona marga. Diezgan skaista, bet pāri viņai neredzu. Lai redzētu zem, ir kārtīgi  jāpietupjas. Šis būs no tiem gadījumiem, kad bildes būs daudz iespaidīgākas, nekā tas, ko pati redzēju. No platformas televīzijas tornis un Berlīnes Doms izskatījās ļoti tuvu.

    Apejot apkārt vienam vai diviem restorāniem, varēja nokļūt arī pašā baznīcā. Pirms braukšanas šurp man jau muļķīgi bija sācis likties, ka es taču esmu redzējusi tik daudz baznīcu, nu kas tur tāds jauns var būt. Hah, mīļā, ka tik ne ar. Līdz šim es biju redzējusi vai nu aptuveni kvadrātiskas baznīcas vai arī garenas baznīcas ar altāri un kanceli vienā galā, soli (ja ir) tiek likti aptuveni paralēli īsākajām malām. Šī bija garena, bet otrā virzienā – kancele ir garākajai malai pa vidu, soli salikti, protams, tā, lai divlūdzēji redz kanceli. Altāra nav. Ļoti askētiska – balti pelēks interjers, koks, nekādu grebumu, griezumu, figūru vai inkrustāciju. Gleznu arī nav. Protestantu baznīca, vismaz sākumā bijusi kalvinistu.

    Tālāk mēģināju iziet uz Unter de Linden un mēģināšanas laikā trāpīju uz Sv. Hedvigas katedrāli. Tā ir katoļu baznīca, apaļa ēka ar zaļu kupolu, no ārpuses vairāk vai mazāk atbilda maniem stereotipiem par baznīcām. Iekšpusē tā atkal mani pārsteidza. Kara laikā tikusi pilnībā izdedzināta un vēlāk atjaunota – ne gluži orģinālajā stilā. Logu vitrāžas iz aizpildītas ar maziem, ģeometriskiem rakstiņiem. Starp logiem ne pārāk tālu no sienas uz leju karājās apaļu stikla ložu virtenes, katrā ailē pa divām virtenēm. Katrā stikla lodē – lampa. Nešaubos, ka iededzot tās visas, ir tiešām gaišs. Pa vidu ir apaļš “caurums grīdā”, kas ved uz otro, zemāko līmeni, arī pilnu ar lūgšanu soliem. Zemākās telpas centrā ir vēl viena kancele un kaut kāda pāvesta skulptūra. Visapkārt sienās ir nelieli kambarīši ar dažādiem apbedījumiem. Vienā izstādīts pāvesta tērps un vēl daži baznīcas dārgumi. Augšējās telpas malas ap “caurumu grīdā” norobežo stikla plāksnītes, kas novietoas perpendikulāri grīdas malai nelielā attālumā viena no otras puses. Skaisti, pat grezni, tomēr zināmā mērā askētiski salīdzinot ar viduslaiku cakainajiem baznīcu interjeriem. Nepierasti, vismaz man.

    Gar baznīcas stūri iznācu uz Unter de Linden. Pa kreisi no manis Hunbolta universitātes juridiskā fakultāte, priekšā pāri ielai – galvenā ēka. Abas ir gaišas krēmkrāsas ēkas ar daudz ļoti kolonnām un diezgan daudz skulptūrām. Galvenās ēkas priekšā gandrīz pusēkas garumā notiek kaut kāda suvenīru tirgošana uz neapjumtiem galdiņiem.

    Unter de Linden skaitās visnotaļ vēsturiska un sena iela, kas savu nosaukumu ieguvusi tajā augošo liepu dēļ. Liekas, ka man viņa visvairāk asociēsies ar milzīgu platumu un milzīgu remontu gandrīz visā ielas garumā un gandrīz visā platumā. Izejot pa Unter de Linden, nokļuvu pie Brandenburgas vārtiem.

  • Piektdienas rītā

    Naktī tempratūra nokritās vairāk kā parasti un vienu brīdi stipri lija. Pamodos, pārstiepu pāri guļammaisam jaku, aizvēru visus guļammaisa rāvējslēdzējus un ciešāk ieritinājos. “Ja šitā līs, es nevarēšu staigāt pa Berlīni diez ko komfortabli,” padomāju un šņācu tālāk. Tagad, dienā, ir krietni vēsāks kā iepriekšējas dienas, bet vairs nelīst.

    Vienā no kaimiņu teltīm ir iekārtojušies kaut kādi šausmīgi trokšņaini cittautieši, kas runā man nesaprotamā valodā ar krievu iespraudumiem. Jau divas naktis pēc kārtas aizmiegu pāris minūšu laikā ar domu, ka ja viņi šitā trokšņos, tad gan man beidzot neizdosies aizmigt.

    Savukārt parasts.lv ir saliktas bildītes ar visādiem šejienes gadžetiem. Man pašai droši vien tik daudz nebūs.

  • Ei, jau vidus!

    Esmu atkaliemācījusies izgulēties uz grīdas tā, lai nenogulētu plecus. Vakar aizsēdējos pāri pusnaktij centrālajā nojumē pie interneta, uz telti mani aiztrieca fakts, ka biju nosalusi neskatoties uz uzvilkto pufaiku. Lienot iekšā guļammaisā, nopriecājos, ka vispār mazliet padārgais Lafumas guļammaiss ir viens no maniem veiksmīgākajiem pirkumiem – silts, patīkama iekšdrēbe (nesviedrē un nelīp pie ādas), turklāt kājgalī var atvērt rāvējslēdzēju un izbāzt ārā pēdas. Pa dienu te ir ritīgi silts, īsta vasara. Saule spīd, un kaut kur dzirdēju pieminam 30 grādus. Tas gan droši vien bija aptuvens novērtējums. Pagājušajā naktī vienu brīdi man likās mazliet vēsīgi, bet tad es beidzot pirmo reizi aizvēru ciet telts ieeju. Tā līdz šim telts biezo ieeju turējām ciet tikai, kad bijām aizgājušas prom vai pārģērbāmies.

    Telts biedrene stāstīja, ka naktī esot pusmiegā izbāzusi galvu no telts un izlamājusi (latviski, protams) kampusero bariņu no otra angāra, kas ar lielu troksni spēlēja frīzbiju un laikam taču trāpīja mūsu teltij. Latvieši tie noteikti nebija, bet sūtnis, kas nāca pēc šķīvīša bārienu nesaprotamajā valodā bija uztvēris ļoti nopietni.

    Redzēju čupu robotu un streampunk modding. Kā arī EFF prezentāciju, Neil Harbisson ar viņa kiborgaci, kas viņam nodrošina krāsu redzi, (viņš ir labs stāstnieks, starp citu, efektīvi piesaista auditorijas uzmanību) un vēl diezgan plašu loku visa kaut kā.

    Šovakar pēc prezentāciju beigām galvenā skatuve ir atvēlēta futbolam. Episkas atbalsis, domāju, ka var dzirdēt arī galējos telšu angāros.

    Dabūju vēl kaut kādus izdales materiālus, to starpā jauku maisiņu ar man pazīstamo televīzijas torni.

    Esmu apņēmusies rīt pēc ielūgtā referāta braukt uz centru, tāpēc pēcpusdienas programmu drošības pēc nelasu. Vakar vakarā pārsteigta attapos, ka pasākuma beigas ir daudz tuvāk, kā biju domājusi.