Trešā konferences diena ir pēdējā pamatsatura diena, tāpēc tā jau pati par sevi ir īsāka, un es vēl nolemju noīsināt noslēgumvārdus, kas tāpat būs lielajā telpā ar pārāk mazo gaisu, kur man nāks miegs. Vakarā būs konferences galā vakariņas, bet līdz tam vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam pavisam mazliet, maigi un ar vairākām atpūtiņām pastaigāt pa pilsētu. Valentīna parks nav tālu, un tas ir pie upes. Nolemjam, ka, ja būs spēks, tad pastaigas maršruts varētu būt iziet tam visā garumā gar upi cauri un tad griesties atpakaļ pilsētā iekšā meklēt ceļu uz vakariņu vietu.
Parks ir patiesi patīkams. Vispirms mēs atrodam krāšņu, mītīsku tēlu skulptūrām rotātu strūklaku (Divpadsmit mēnešu fontāns) un apsūnojušas kāpnes, kas ved uz nekurieni. Turpinot uz priekšu, vienā pusē ir botāniskais dārzs un otrā pusē – viduslaiku ciema replika, kas ar lielu rūpību uzcelta 19. gs. otrajā pusē kaut kādam pasākumam par godu. Viduslaiku ciems ir ciet, bet botāniskajā dārzā ir vairākas ļoti smukas skulptūras, piemēram, kāda stiepļu lēdija, kas attēlota braucam ar veclaicīgu zāles pļāvēju, kam pēdās paliek puķes, vai arī zēns, kas lasa grāmatu, no kuras nāk ārā baltu taureņu straume. Zēna statuja ir priekšplānā kādai ūdenstilpnei, kurā peld kaut kādi boberi. J. domā, ka tās ir nūtrijas, nevis bebri, jo, iespējams, uz brīdi pazibējusi aste, kas ir pietiekami tieva. Es tā arī asti nesaskatu.
Visur parkā ir ļoti daudz vāveru un tās nav sevišķi bailīgas. Arī ārpus botāniskā dārza robežām ir vairāki ļoti resni koki ar zemiem, nenormāli gariem zariem. Ir vairākas saldējuma pārdotuves, bet tās veras ciet. Otrā upes krastā var redzēt atsevišķas mājas meža un citu zaļumu ietvarā. Kādu laiku pērkons ducina tālumā. Esam tikuši parkam apmēram līdz vidum, kad sāk līt un turklāt diezgan pamatīgi. Mums atšķirībā no vairuma apkārtesošo cilvēku ir kārtīgi lietussargi, un tā vienkārši kur paslēpties parka vidū nav, tāpēc turpinam uz priekšu. Pie upes tie skati ar gaišākiem un tumšākiem mākoņiem un mazliet aizmiglotajiem tiltiem patiesībā ir ļoti jauki.
Virzoties uz priekšu, pie upes ir vairāki airētāju klubi, un mēs satiekam vairākas sportistu grupiņas, grūti saprast, vai viņi turpina skriet treniņa ietvaros vai prom no lietus.
Kad esam aizgājuši līdz nākamajam tiltam, parks beidzas, sākas pilsētas daļa, kur brauc auto un ir ļoti daudz šļakatu. Turklāt mums patiesībā vēl ir laiks līdz vakariņām diezgan daudz, un neviens no mums negrib to pavadīt lietū. Aplūkojam kādu triumfa arku, kurā arī slēpjas vairāki slapji cilvēki (ne sevišķi veiksmīgi) un pa Viktora Emanuela ielu devāmies apmēram konferences vakariņu virzienā ar plānu iet iekšā pirmajā neslēgtajā kafejnīcā vai restorānā, kas būs pa ceļam. Šī ir liela iela, pilna ar krāsainiem skatlogiem, te tādiem vajadzētu čumēt un mudžēt, vai ne?
Turīnā daudzi restorāni atveras uz pusdienlaiku, pabaro cilvēkus, tad paņem pauzi un atveras vēlreiz uz vakariņām. Šīm divām ēdienreizēm mēdz būt pat pilnīgi atšķirīgas ēdienkartes ar, piemēram, atšķirīgiem apkalpošanas uzcenojumiem. Šobrīd ir ne šis ne tas – krietni par vēlu pusdienām, bet drusku tā kā par agru vakariņām. Pēc kādiem kvartāliem trim vai pieciem ieraugam atvērtas īru kroga, nu, paba durvis. Sešu nāciju pabs saucas. Kad mēģinu pa tām ielūkoties, man gandŗiz uzbrauc virsū vīrs ar tukšiem aluskastu piegādes ratiņiem. Īru pabs noteikti nebija manā Turīnas prioritāšu sarakstā, bet ir jāglābjas no lietus un jāatpūšas, kājas atkal sāk sāpēt.
“Vai esat atvērti”, J. paprasa, kad reāli esam jau iekšā pabā. Es ievēroju, ka “jā” atskan pēc tādas kā pauzītes. Interjers ir klišejiskāks par klišejisku, tumšie koka paneļi un visa pārējā atribūtika kā filmās. Taču tā kā paneļi ir tiešām koka, nevis plastmasas, es ātri nolemju, ka vieta ir omulīga un lieliska. Patiesību sakot, vienīgais trūkums ir tas, ka mana vilnas žakete ož pēc slapja suņa vai slapjas aitas, un tas dīvaini disonē ar kādu no krogā esošajām smaržas niansēm, radot tādu kā tehnisku smaku. Diezgan jocīgi, jo žaketi novelkot, nekas nesmird, bet bez žaketes ir auksti.
Līdz vakariņām vēl ir vairāk kā 2 stundas. Pasūtam pa alum, un Bufalo spārniņus. Spārniņi ir ļoti vienkārši, mazliet garšvieloti un fritēti, un ļoti skaidri garšo pēc tā, ka jāpasūta vēl viena porcija spārniņu un vēl sīpolu gredzeni arī. Ejot uz tualeti es ievēroju, ka pa 1 eiro ir iespējams paspēlēt pinbolu īstā, fiziskā aparātā ar daudzām gaismiņām un bīp-bebīp-bop-bēp. Vienā no bērnības Windows (3.11? kāds no agrīnajiem NT? tiešām neatceros) Pinball bija iekļauts kā datorspēle, tāpēc man patiesībā ir diezgan skaidrs priekšstats, kas tas ir, lai gan aparātu redzu pirmo reizi. Priekš tā, ka tas ir viens eiro, es patiesībā diezgan ilgi spēlēju, kamēr pazaudēju visas bumbiņas. J. paspēj gan papriecāties un safotogrāfēt, gan padīdīties, ka mums tak spārniņi atdzisīs.
Tualetē vīriešu nodalījumos ir pēdiņas, bet sieviešu – parastie podi.
Kārtīgi atpūtušies mēs atsākam čāpojienu uz vakariņu vietu. Lietus ir beidzies. Pilsēta izskatās mīlīgi, visas malas pilnas ar tiem skaistajiem, rakstainajiem balkoniem un logu slēģiem, kas man parasti dienvidos tik ļoti patīk. Redzam arī (no ārpuses) vairākas mazas, smukas baznīciņas. Kopumā vakariņu vieta ir par tālu un mazu gabalu pirms galamērķa mēs sēžamies atpūsties.
Vakariņas ir kaut kādā vietā, kas atgādina dzelzceļa muzeju vai kādreizējo Sapņu fabriku. Mīlīgi, atmosfērīgi, un… neviena krēsla! Ēdieni tiek pasniegti zviedru galdos un pat pie sienām nav krēslu. Es J. saku, ka šis ir drusku par daudz un ka varbūt pat būtu vietā mazliet paraudāt. (Es gan promejot ieraudzīju vienu blakustelpu ar dīvāniem, kas ārpusē laikam mums bija pieejama, bet tur bija mazāk kā 100 vietu un mēs bijām noteikti vairāk par tūkstoti.)
Klīstot gar uzkodām satiekam vienu no kolēģiem, tas parāda, kur var dabūt siltos ēdienus. Ēdieni ir jauki, taču ne pārsteidzoši izcili. Tiesa gan, mani divdesmit gadu laikā ir palicis daudz grūtāk pārsteigt ar izcilu ēdienu. Vīns ir garšīgs un J. atnes man milzīgu porciju pildītas pastas – tā kā ravioli, bet mazāki – kaut kādā krēmīgā mērcītē. Esot te kaut kas reģionāls, bet es pazaudēju vārdu. Bet man ļoti garšo, tāds omulīgs ēdiens. Es bezceremoniāli apsēžos sakrustotām kājām pie vienas no sienām. Kad kolēģis uz manām izdarībām noskatās, es nokomentēju, ka, ja kādam šķiet antisociāli, ka cilvēki sēž uz grīdas, lai iedod man krēslu, es ar lielāko prieku sākšu uzvesties sociālāk.
Pieēdamies, papļāpājam par pāris plakātiem, ko redzējām konferencē, un kolēģis aiziet mājā, jo arī pret viņa kājām pēdējās dienas nav bijušas žēlīgas. Mēs ar J. bezmērķīgi paklaiņojam pa lielo zāli un es ar domu, ka laikam jau nevienu pazīstamu nesatikšu, arī apsveru iešanu mājās. Tad mēs satiekam otru kolēģi, un vēl mazliet papļāpājam. J. atnes mums vēl pa glāzei vīna. Pie vārdiem “laikam būs jāiet mājās” vienā zāles malā sākas kaut kāds balagāns un sāk spēlēt mūziku.
Izklausās tā kā pēc Queen, es padomāju par pirmajiem akordiem. Hmm, turpina izklausīties pēc Queen, turklāt ne no tām visslavenākajām dziesmām, vienkārši tāda, ko es atpazīstu. Tā bija Queen dziesma. Un arī nākamā. Pasākumā bija uzaicināta viena itāļu grupa, kas dzied Queen dziesmas – The Royal Band. Skatuves dekorācijas ietvēra gan kroni, gan uz tumbiņas stūra uzkārtu sarkanu apmetni, gan fonā iezīmīgu sarkanu ģitāru, kas, cik atceros, netika lietota muzicēšanai. Un melnbaltrūtainu lakatu pie sintezatora stūra.
Pēc divarpusstundu dejošanas un lēkāšanas es, klibojot uz metro, J. saku, ka rīt manas kājas, iespējams, varēs arī eitanazēt, bet tādi nu tie lēmumi tika pieņemti. J. atzīst, ka, viņaprāt, džeki brīžiem dziedāja šķībi, un es pasaku paldies, ka viņš nebojāja man vakaru ar šo informāciju, jo es to nedzirdēju un lieliski izdejojos. J. atzīst, ka ar publiku viņi esot ļoti labi strādājuši. Turklāt nu būsim godīgi, kad vēl man būs iespēja pilnās plaušās dziedāt “weeeeeeeeeeee are the champions my friends“, neriskējot ar policijas izsaukšanu!?
Jāatzīst, ka, lai gan līdz viesnīcai ir tikai dažas pieturas, es nekad mūžā neesmu bijusi tik laimīga, ka metro nav pārstājis kursēt – kad soļi jāliek vienkārši viens pēc otra, nevis tā un šitā mūzikas ritmā, pēdās sāp katrs vismazākais akmentiņš cauri pat visnotaļ pamatīgajai botas zolei.
____________________________________
*) Rakstot pēc pāris dienām es vairs neatcerējos, kas tieši tā par dziesmu bija, iespējams, “Keep yourself alive” vai “Tie your mother down“. Otrā dziesma bija “You don’t fool me“, jo es stāstīju J. par pēdējā albuma sagatavošanu.