Laumas piezīmes

Tag: Vecais rātsnams

  • Vecā rātsnama tornis

    Pēc pagrabiem nolemjam pamainīt vidi un uzkāpt Vecā rātsnama tornī. Kamēr mēs no Rātsnama iekšpagalma meklējam ieeju tornī, mēs nejauši atrodam vairākas pieklājīgiem apmeklētājiem vienkārši atvērtas zāles. Viena ir nosacīti neliela zāle ar masīvām, romantiski pelēkām akmens sienām un lauztām griestu velvēm. Ja pareizi piekārtoju, kurš uzraksts attiecas uz šo zāli, tā varētu kādreiz būt bijusi mantnīca. Tagad te stāvēja skaists nekas un divas stāvlampas, lai nav pavisam tumšs. No tās zāles nelielas durtiņas ved uz koncertzāli, bet mēs nejūtamies droši, vai drīkstam tur līst – palūram pa durvīm un ejam atpakaļ. Vēl mēs redzam vienu mazliet lielāku zāli, pēc krēsliem spriežot, arī izmanto kā koncertzāli, bet apskates objekts, te, protams, ir sienas: ienākot telpā tā kā mazliet šķiet, kas ienās ir nišas un tajās ir skulptūras, bet patiesībā tās labi izēnotas freskas un sienas ir gluži taisnas.

    Visas šīs zāles ir otrajā stāvā, un tās savieno tā kā gaitenis, tā kā balkons, uz kuru ved kāpnes no pagalma. Balkona jumtu ārmalā balsta mazas, apaļas kolonas, mīlīgs veidojums. Balkona galā atrodam ieeju tornī un kasi… Kase saka, lai, ja gribam maksāt ar karti, ejam atpakaļ lejā uz infocentru.

    Pēc atgriešanās no infocentra (pa ceļam es uzmetu vēl vienu ziņkārīgu skatienu krokodilpūķim) mūs laiž augšā. Tornis ir pietiekami plašs, kāpnes ir pamatīgas un ar patīkamām margām – kāpjot vismaz manas augstuma bailes netiek ķircinātas. Tornī ir arī izstāde par mākslinieku, kas taisījis torņa ieejas arkas gotiskos rotājumus, tur nekas nav minēts par to, ka viņi ir šķībi, jo māksliniekam šķitis, ka dome ir slikti cilvēki… Tur minēts tikai, ka diženi dižs mākslinieks. Hmm.

    Skatu platforma ir tieši zem jumta. Pirms iziešanas ārā var redzēt arī paceltas redeļu kāpnes un lūku, kas ļautu uzrāpties augšā, torņa kupoliņos, ko naktī tik jauki izgaismo, bet ir nepārprotami skaidrs, ka tas nav domāts visādiem tūristiem. Pilsēta no augšas ir skaista, starp sarkano kārniņu jūru mēs ievērojam vairākas puķupodiem pilnas jumta terases, taču viena lieta man iekrīt acīs atšķirīga no gandrīz visām citām pilsētām, kur esmu torņos kāpusi. Tā ir izteiktā sajūta, ka es esmu tikai mazliet augstāk par jumtiem, bet es neesmu tālu virs pilsētas, jo tepat blakus ir Sv. Pētera un Paula katedrāle un mazlie tālāk ir Špilberga cietoksnis, un tie abi ir tik pat augstu vai augstāk. Varbūt uzkāpjot kādā no tiem būtu perspektīvas sajūta…

    Un vēl var ievērot, ka Brno nav tik liela kā Prāga. Pārskatāma lieluma pilsēta, ja tā var teikt 😛

    Kad noraušamies lejā, mēs esam noguruši. Atsēžamies uz soliņiem netālu un J. kādu laiku baksta telefonu, ģenerējot vakariņu restorānu ieteikumus. Restorāns, ko viņš ierosina, izrādās pilns, pilns, bez neviena brīva galdiņa (piektdienas vakars!), un mēs aizklīstam tālāk. Gribās kaut ko jauku un romantisku, bet kājas krīt nost, ēst gribas, un, kā jau parasti tādos apstākļos, nāk kašķis. Mēs atkrītam ne super smalkā japāņu restorānā, ko mēs nejauši ievērojam tāpēc, ka logā (uz stikla) iezīmēts skaists, ziedošs ķirsis. Lai gan tur ir daudz klusāks kā citviet pilsētā, arī tur ir trokšņaini, galds šķiet lipīgs, un man kādu brīdi šķiet, ka viss būs slikti un man viss riebsies visu atlikušo vakaru. Vispirms izrādās, ka galds ir tikai mazliet mitrs, nevis lipīgs. Pēcāk no mums tuvākā galdiņa aiziet cilvēki un man apkārt rodas patīkama, klusa telpa. Visbeidzot, man atnes visu laiku brīnišķīgākos mazos suši, kādus esmu satikusi. It kā jau, kas tur īpašs – satīt lasi un avokado ar rīsīem pārklātā jūraszāles kārtā… Avokado bija ideāli gatavs, un pildījums aizņēma burvīg lielu suši daļu, nevis tā kā, kad Rīgā reizēm kādam sagribas uzhaltūrēt – daudz rīsu un pa vidu lasis homeopātiskās devās. Tā nu vakars noslēdzas uz ļoti pozitīvas nots.

  • Pastaiga pa Brno vecpilsētu

    Mūsu gide ir nenosakāma vecuma sieviete ar plašu smaidu un siltām, brūnām acīm. Viens no stipri pirmajiem pieturas punktiem ir tā pati Jakuba baznīca, kur es beidzot uzzinu, kas tad ir ar to pusdienlaiku vienpadsmitos. Tātad kaut kādā brīdī, šķiet, zviedru karaspēks bija gājis uz Vīni un nolēmis pa ceļam iekarot Brno. Brno tikusi aplenkta ar domu, ka ātri pietrūks resursu un viss būs cauri, bet tik ātri tas nemaz nav noticis, tāpēc ka Brno ir sarežģīta pazemes pagrabu un eju sistēma, kas savienojot pilsētu ar Špilberkas cietoksni un ļāvusi piegādāt ūdeni un vēl šo to. Tā nu noslēgta vienošanās, ka, ja līdz noteiktas dienas pusdienlaikam pilsēta nebūs padevusies, tad zviedri ies prom. Noteiktā diena nakusi un pienākusi, bet iedzīvotāji bijuši novārguši un bailēs, ka nepadodas, pilsētas aizsargu vadītājs Raduits ir nozvanījis pusdienlaiku baznīcas tornī vienpadsmitos. Zviedri noticējuši, ka ir jau pusdienlaiks, un aizgājuši. Un Brno kopš tā laika pusdienlaiks esot vienpadsmitos.

    Mārrukts viņu zina, cik daudz patiesības ir stāstā par zvanīšanu, bet Raduits ir eksistējusi persona, kas tiešām karā ar zviedriem Brno aizstāvību ir vadījusi, grūtos apstākļos uzvarējusi, un daudz vēlāk, beigu galā viņš tajā pašā Jakuba baznīcā apglabāts. Viņš skaitās pilsētas varonis un viņam ir piemineklis Jakuba baznīcā. Mūs ieved baznīcā un apved apkārt altārim – šajā baznīcā altāris ir nevis pie baznīcas pašas galasienas, bet starp divām kolonām gabaliņu iepriekš, tā ka aiz tā veidojas plata, brīva eja, kurā stāv Raduita piemineklis. Pa ceļam mani pagrūž kaut kāds dusmīgs onkulis, tā arī nesaprotu, kas par vainu, tāpēc pasteidzos iejukt konferences biedru pūlī. Ir vakarpuse un no viena baznīcas sāna pa lielajiem logiem spīd iekšā dzeltenīga gaisma. Baznīcā ir klasiskais, sireālais baznīcu klusums, kurā ir grūti atcerēties, ka tieši aiz baznīcas gala ir dzīvīgs pilsētas laukums, kurā ballējas milzonīgs skaits jauniešu – Brno ir universitātes un studentu pilsēta, bet tur aiz baznīcas ir viens pilsētas iecienītākajiem alus bāriem.

    Kad izejam ārā, gide norāda uz lodziņu torņa sānā. Tur apmalē ir eņģelis, kas rāda pliku pakaļu. Skaidrojums it kā tāds, ka kaut kur tur uz to pusi bija vācu baznīca un šiem šeit gribējās parādīt, ka viņi ir labāki.

    Tālāk izejam cauri Brīvības laukumam, kurā notiek jestrs gadatirgus par godu jaunajam vīnam. Pāri laukumam iet tramvaja sliedes, bet citādi tas ir pilnībā nodots gājējiem. Ap laukumu ir visdažādāko laiku mājas – divas vecākās ir vēl no renesanses, bet viena bankas ēka ir 20 gs. funkcionālisms. Laukumā ir gan viena mazsvarīga kolonna mēra upuriem, gan arī astronomiskais pulkstens, kas nav īsti ne astronomisks, nedz arī ērti izmantojams kā pulkstens – tas ir melns marmora obelisks šaujamlodes formā ar rotējošu augšpusi. Katru dienu vienpadsmitos (jo Brno pusdienlaiks ir vienpadsmitos!) tam iekšienē izkrīt marmora lodīte ar pilsētas zīmogu un, ja paveicas iebāzt roku pareizajā no 4 spraugām 4 debespusēs, lodīti var noķert un paturēt par suvenīru.

    Tālāk dodamies uz Veco rātsnamu. Tur uzzinu, ka, pirmkārt, tornī var par nelielām naudiņām uzkāpt, ja tik ir ar mieru tos pakāpienus mērot. Otrkārt, tas krokodils esot Brno pūķis. Brno ir leģenda par pūķi, kas ēdis mājlopus, terorizējis apkaimi un dzīvojis ūdenī, un ticis uzvarēts, sabarojot to ar kautķermeni, kas bijis sabāzts pilns ar nedzēstajiem kaļķiem – pūķis pēc tam gājis dzert, sadzēries un uzsprādzis.  Treškārt, ap ieejas arku skaistie, pīlārveidīgie gotiskie rotājumi ir līki nevis tāpēc, ka sabojājušies, bet tāpēc, ka tā uzbūvēti. Gide stāsta, ka būvniekam bijis strīds ar domi par samaksas apjomu, un viņš vēlāk aizlaidies uz Vīni, rotājumus neiztaisnojot, taču vēlāk rātsnama tūristu materiālos es to vairs neatrodu. Ko lai zina, varbūt dome no tā vēl jo projām kaunās 😀

    Gar Rātsnamu izejam uz Dārzeņu/Kāpostu tirgu – Brno laukums, kur sākumā pārdevuši kāpostus, vēlāk arī visādu citādu svaigu produkciju. Vienā malā esot ēka, kurā savulaik uzstājies Mocarts, tagad tas esot supervecs teātris. Vēl tur kaut kur varot nokļūt Brno pazemes labirintos.

    Tālāk ejam uz Pētera un Paula katedrāli – pilsētas lielāko katedrāli. Gotika, cakas un stāvas arkas, augšpusē, salīdzinoši taisnas sienas sānos. Mazliet līdzīga Vita katedrālai Prāgā, esot iedvesmojusies. Ciet. Nu labi, varbūt citreiz.

    Apejam apkārt, izejam kaut kur pie platformām, kas izbūvētas salīdzinoši stāvas nogāzes augšpusē. Kādreiz te kaut kur ir bijuši nocietinājuma mūri, bet tagad te ir skats pāri pilsētai. Gide mums norāda tālumā uz dažiem debesskrāpjiem, kāds no tiem esot saņēmis kaut kādas Eiropas balvas. Brno ir diezgan daudz tehnoloģiju pumpuruzņēmumu, jo daudzi te pabeidz universitāti un tad mēģina sākt savu biznesu, jo dzīve nav diez ko dārga. Pilsēta aug, lai gan man kaut kur dziļi sevī paliek sajūta, ka viņai mazliet ir haotiskais tīņa vecums. Lai vai kā, gudras vadības vai laimīgas sagadīšanās dēļ esam te iznākuši laikā, kad visas debesis ir spoši oranžas no saulrieta. Glīti.

    Ejot tālāk redzams arī Špilberkas cietoksnis – nepatīkama vieta, kur viduslaikos nokļūt cietumā – auksts, slapjš, un ēst dod 2x nedēļā, turklāt tikai maizi un ūdeni. Dzīvildze… nu, jā. Tagad tur esot pagrabos diezgan plašs muzejs iekārtots. J., padzirdējis, ka tur ir pazeme, Kāpostu laukumā ir pazeme un pie Jakuba baznīcas ir osuārijs, sāk kalt plānus par pazemes eksursijām piektdien.

    Pa otru pusi atgriežamies vecpilsētas centrā. Pa ceļam tālumā gide norāda uz vienu baznīcu, kas beidzot nav balta vai gaiši pelēka… un to sauc par Sarkano baznīcu! Mēs ejam tālāk, es kādā brīdī, kad es runājos ar kolēģi, gide izrādās pienākusi man blakus. Tad nu es iztulkoju, ka es tikko teicu, ka šai ēkai ir ļoti skaisti balkoni. Gide pasmejās un saka, ka tā ir renovēta vēsturiskā ēka un tajā esot pilsētas dārgākie apartamenti. Es un mana dārgā gaume :/

    Gide bariņu ved atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam norādot, kur ir labi restorāni. Mēs ar kolēģi un J. atplīstam pie viena no tiem, es tikai vēlāk attopos, ka tas ir tieši blakus Vecajam rātnsamam. Ēdiens ir ļoti čehisks, mēs atkal ēdam maizes knēdeļus ar gulašveidīgām mērcēm. Man un kolēģei uz gaļas gabaliņa bija arī uzputots, nesaldināts putkrējums. Pārsteidzoši, bet piestāvēja, jo mērce bija pastipra. Ievēroju, ka Kingswood rozā sidram ir smukas glāzes un patīkama garša.

    Kad beidzam ēst, nakts vēl joprojām ir silta. Latvijā varbūt sākas rudens, bet mēs esam dienvidos.