Vakarā bija konferences svinīgās vakariņas. Tās notika ģeotermālo ūdeņu spa centrā Zilā lagūna. Mēs nopirkām papildiļetes, lai var aizbraukt ātrāk un papeldēties. Lai gan runā, ka šis ir tūristu pārpildīts spa un citur Islandē esot labāki (turklāt atšķirībā no šī pilnīgi dabiski), tas, salīdzinot ar manu pieredzi, bija jauns piedzīvojums.
Zilās lagūnas stāsts, ja tic internetam, ir šāds. Pirms gadiem 25 tur uzcēla ģeotermālo elektrostaciju, kuras turbīnas darbina no zemes nākošais ūdens. Kad turbinās ir izdarbinātas, ūdens tiek izlaists cauri kaut kādai stacijai, kas siltumu novada Reikjavīkas apsildīšanai un pēc tam ūdens kļūst par nevajadzīgu atkritumproduktu. Kādu laiku pēc elektrostacijas uzbūvēšanas, ap “nevajadzīgā atkritumprodukta” ezeriņiem sāka pulcēties cilvēki, jo ar minerāliem bagātais ūdens (sērs, silikāti un kas tur vēl – īsti droša neesmu), palīdz pret psoriāzi un vispār atstāj labvēlīgu iespaidu uz ādu. Tā nu dažus gadus pēc tam tur tika izbūvēts spa ar pievienotu kosmētikas firmu, kas pēta šī ūdens ietekmi uz ādu un ražo kosmētikas līdzeļus. Ūdens baseinos reizi divās dienās tiek nomainīts.
Realitātē tas ar mums notika tā – pirms iešanas mirkt pieprasa rūpīgi nomazgāties. Tad jāsaņem drosme un no slēgtā lieveņa jāiziet ārā mežonīgā vējā un kapājošā lietū. Zobus klabinot jāveic daži metri līdz trepītēm un uzmanīgi, nepaslīdot jākāpj iekšā ļoti siltā ūdenī. Zem klajas debess. Ūdens baseini ir necaurredzami zili balti (liela sprīža dziļumā vairs neko redzēt nevar) un kūp, vējš mētā garaiņu mākoņus kā veclaicīgās filmās. Baseins ir izraksts/izspridzināts milzīgā lavas laukā (visas tā pussala ir praktiski bez vakulārajiem augiem, sūnas vien), apkārt koka laipiņas un/vai lavas krāvumi. Bet. Viss, kur skarās klāt ūdens, ir klāts ar ideāli gludu, baltu kārtu – tik gludu kā porcelāna glazūra. Ne tikai akmeņi, bet arī dēļi, metāla stieņi pie trepēm, viss pēc kārtas. Baseina dibenā ir jūtams rupju smiltiņu slānis, ūdens apmēram līdz viduklim vai krūtīm – kā kurā vietā. Liels bija mans pārsteigums, kad, izķeksējot smiltiņas ar kājas pirkstiem ārā, tās izrādījās ļoti, ļoti melnas – lavas drusciņas. To cauri zilibaltajanm ūdenim nevar nojaust ne mazākajā mērā.
Ūdens ir silts, silts un pētot tā (ne)caurredzamību es pēkšņi saprotu, kāpēc manam darba vadītājam pāris dienas atpakaļ, reklamējot lagūnas labumus (jā, tiešām reklamējot), paspruka frāze “nu, kad iesēžas tajā zampā, ir ļoti labi”. Tiešām jauka zampiņa. Sireāla sajūta – ausis salst, nepareizi pagriežoties sejā reāli sit lietu, ja pieceļas stāvus, viss, kas ir virs ūdens, momentā salst. Kā notupies atpakaļ, vairs nesalst. Kādu laiku cīnījos ar pārdomām, vai šis ūdens ir kaitīgs manām brillēm. Kad man galīgi apnika, ka neko neredzu, sāku reizēm iemērkt brilles ūdenī – līdz brīdim kamēr lēcas atdziest, tās neaizsvīst.
Ūdens pilieni, kas trāpīja uz lūpām, ir sāļi. Kādu laiku abas ar kolēģi “klīdām” pa baseinu, meklējot citus kolēģus, bet neatradām. Kā vēlāk uzzinājām, nebijām atradušas arī pirti. Bet mēs secinājām, ka nevar sēdēt zem ūdens – dibenus ceļ uz augšu, pārāk viegli.
Pēc apmēram stundiņas Lagūnas vannas priekus slēdza, mēs nodušojāmies un devāmies konferences vakariņās. Lielā dalībnieku skaita dēļ bija zviedru galda tipa vakariņas. Vairums galdu bija klāti smalkajā restorāna zālē, bet pāris galdi bija arī mazāk smalkajā zālē pirms tās – smalkā zāle bija pārpildīta.
Teorētiski viss, ko mums pasniedza, bija tikai uzkodas… Bet tik daudz dažādu uzkodu es sen nebiju redzējusi vienuviet. Kamēr es pagaršoju no katra pa drusciņai, es jau jutos kārtīgi ieēdusi, un kad es no mīļākajiem variantiem pagaršoju trešo porciju, es biju pārēdusies 😀 Šķiet, pavāri bija ļoti nopietni uztvēruši pienākumu iepriecināt ļoti dažādu valstu un izcelsmju cilvēkus – par uzkodām bija tapuši arī vairāki tradicionāli ne uzkodu ēdieni – tika pasniegti mazi, uz kociņiem uzsprausti burgeri, nelielos trauciņos vai uz kociņiem uzsprausti tomātu gabaliņi ar pesto un mocarellu, kā arī tūtiņas ar “fish’n’chip’ – tūtiņā viena sazinkāda salātlapa, 2-3 frī kartupelīši, karotīte mērcītes un zivs gabaliņš. Daudz dažādu sušī (vienīgā lieta no visa piedāvājuma, kas man garšoja, bet šķita tikai viduvēji laba, nevis izcila). Pavasara rullīši. Kanapē maizītes ar gaļu, dažādām zivtiņām. Par vienu no tām zivīm meitenes vēlāk sprieda, ka ja nu tā bija tā trakā, pūdētā haizivs… To es uzzināju tad, kad es to jau biju paēdusi, tāpēc mans verdikts ir, ka nē, nebija viss – tīri garšīga un aromātiska. Bija arī saldumi – karameļu krēms, brulē krēms (cukura virsiņai klāt mazmazliet kanēļa), kuru apdedzināja ēdāju acu priekšā (tāpēc brulē dabūšana gāja lēni), šokolādē mērcētas zemenes. Starp citu, nav vērts spraust uz kociņiem macaroons – neturas.
Vakarā viesnīcā bijām jau ap divpadsmitiem. Kādu brīdi krāmēju somu un tad iekritu gultā un gulēju miroņa miegā, ne rindiņu neuzrakstīju. Kolēģis pirms gulēt iešanas novēlēja laimīgu pusnakti, jo pilna nakts nesanākot – autobuss uz lidostu bija pusē sešos. Pieciem no mums. Sestajam – vēl ātrāk.