Grofer Tiergarten jeb Tiergartenas parks ir otrais lielākais pilsētas parks Vācijā. Viki saka, ka tas esot 210 hektārus liels, un atšķirībā no citiem lielajiem pilsētu parkiem šis vairāk līdzinās labi sakoptam mežam nekā pļavai ar sarežģītos rakstos izvietotiem kokveidīgiem objektiem.
Izšmaucu memoriālam pa aizmuguri un ar ieplānotu līkumu devos uz Uzvaras kolonu. Pa ceļam redzēju modernā stila zvanu torni, kurš man par prieku pat pazvanīja, kamēr biju tuvumā. Tornis ir melns taisnstūra paralēlskaldnis, kam virsū uzlikts plakans mazliet platāks jumts. Vienkāršības kalna gals, vienīgie “rotājumi” ir augšgalā daļēji redzamie zvani un zvanu mehānisms. Viki saka, ka tur esot 68 zvani.
Turplat blakus tornim ir Pasaules kultūru nams, kas mazliet atgādina sēni. Ejot vēl uz priekšu, mazliet redzēju upi (vāciešiem Sprē, čehiem Spreva, kāds ir latviešiem pieņemtais nosaukums?), kas tek caur Berlīni. Salīdzinoši maza priekš tik lielas pilsētas upes. Otrā krastā var redzēt lielas, stiklbetonainas klučmājas. Vispār izskatās pat eleganti. Liekas, tā varētu būt modernisma vai konstruktīvisma arhitektūra.
Tālāk pie upes ir Bellevue pils (franciski – skaistais skats) – gaišu mazstāvīgu ēku komplekss, kuru rotā dažas skulptūras, dažas kolonas un priekšā liels zāliena ar ideāli apaļi izgrieztiem krūmiem. Pagalmā nepārtraukti šurpu turpu staigāja apsargs ar suni. Sākumā nobrīnījos, kam par godu, bet šo rakstot Viki izlasīju, ka tur ir prezidenta rezidence. Pie prezidenta pils pāri upei ir tilts ar visnotaļ skaistām ķieģeļu arkām. Tiesa gan, dabūju krietni izmeklēties kādu laukumiņu, kurā stāvot, varētu nofotogrāfēt to tiltu – visur koki un krūmi priekšā.
Pie pils griezos pa kreisi un pa īsāko ceļu kātoju uz Uzvaras kolonu. Blakus Uzvaras kolonai ir zaļš Bismarka piemineklis. Ellīgs vecis – pie viņa kājām pat Atlanti metas ceļos. Viki saka, ka kādreiz gan Bismarka piemineklis, gan uzvaras kolona atradusies Reihstāga priekšā, bet Hitlers viņus pārvietojis, lai tā vietā celtu kaut ko monumentālāku. Pateicoties tam, abi šie objekti ir mūsdienas sagaidījuši, to oriģinālā vieta – Reihstāga parks – kopā ar Reihstāga ēku tika nonesta praktiski līdz ar zemi kara laikā.
Uzvaras kolona ir uzcelta, lai atzīmētu pirmās prūšu uzvaras. Kad to sāka celt, Prūsija tikko bija 1864.gadā sakāvusi dāņus. Līdz brīdim, kad to pabeidza 1873.gadā, Prūsija bija paspējusi sakaut arī austriešus un frančus. Domājams tā iemesla dēļ, pēc 2.pasaules kara Francija aktīvi iestājās par pieminekļa iznīcināšanu.
Kolonas komplekss sastav no vairāku līmeņu pamatnēm, garas granīta kolonas ar horizontālām zelta joslām un spārnotas zelta uzvaras dievietes pašā kolonas galā. Zemākā pamatne ir paliels flīzēts laukums, pa kuru pārvietojas cilvēki. Nākamā pamatne ir granīta klucis, ko rotā metāla plāksnes, uz kurām ciļņu veidā attēloti dažādi kara notikumi. Virs tās ir kolonāde ar mozaīkām un virs tās – pati kolona.
Kolona atrodas milzīga ielu apļa vidū, un uz to ved 2 gājēju tuneļi. Tuneļos gar sienām izliktas marmora plāksnes, kas piesedza metāla ciļņu vietas uz kolonas postamenta, kamēr paši ciļņi klīda pa Franciju. Starp ciļņi arī tagad ir nepilnīgi – šur tur trūkst pa vesalai slejai, vienā vietā trūka kādam kareivim galvas un torsa augšdaļas…
Kamēr fotogrāfēju kareivi bez galvas, mani no aizmugures skaidrā latviešu valodā uzrunāja: “Vai gribi, lai Tevi pašu arī nofotogrāfēju?!” Mani bija atradis vēl viens latviešu kampusero, Elviss, no kura pāris dienas atpakaļ aizņēmos elektrisko tējkannu.
Pa 3 eirikiem var tikt uz kolonas skatu platformām. Viena atrodas kolonādē (pie viena var tuvāk nopētīt mozaīkās attēlotās zirgu pakaļas un konstatēt, ka kolonās ir ložu caurumi), otra – kolonas augšā zem zelta statujas kājām. Pa ceļam uz kolonādi ir zāle, kurā var apskatīt dažādu slavenu pasaules un Vācijas modelīšu kolekciju. Nezinkapēc tur bija divi dažādi Eifeļa torņi ar būtiski atšķirīgu kāju formu.
No augšējās platformas varēja palūrēt uzvaras dievietei zem svārkiem, redzēt daudz, daudz koku un daudz dažādu dīvainu formu salīdzinoši jaunu māju – atkal tas pats stils, par kuru droša neesmu, bet pieņemu, ka varētu būt modernisms vai konstruktīvisms. Migla un modernā apbūve rada mazliet sireālu sajūtu. Turklāt izrādās, ka Berlīnes panorāmā spēju atpazīt salīdzinoši maz siluetu, tāpēc, apkārt ejot, sāk jukt puses un liekas “Vai tad tieši šādu ainu es neredzēju?” Mazliet pabrīnos, ka neizdodas ieraudzīt sava nākamā mērķa – Keisera Vilhelma piemiņas katedrāles – izteiksmīgo siluetu, tomēr tajā brīdī par to pārāk neaizdomākos.
Nokāpuši no kolonas, ar Elvisu pašķiramies – viņš pa taisno ies uz Brandenburgas vārtiem, kas atrodas 17.jūnija alejas otrā galā attiecībā pret Uzvaras kolonu, un ir no šejienes labi redzami, es savukārt steigšos uz Keisera Vilhelma katedrāli, kas ir stipri vien uz otru pusi. Ir jau stipri vēls un man trūkst pārliecības, ka katedrāle vēl būs vaļā.
Ieslēdzu atpakaļ GPS un konstatēju, ka līdz katedrālei ir kilometrs pusotrs. Rīta pusē nesaprātīgi biju noņēmusi baterijsaudzējošo ātro ekrāna izslēgšanos, kā rezultātā nosēdināju bateriju un sāku “bezzonas” vietās, kur ilgi mīņājos uz vietas, slēgt GPS-u ārā.
Parkmežs bija liels, skaists un pilns ar zīmēm, ka te ir zaļā zona, kurā nedrīkst grilēt. Tieši tā atpūta, kuru man vajadzēja pēc visa tā raibuma.
Starp citu, Berlīnē ir ārkārtīgi daudz veloceliņu. Liekas, ka tiešām uz praktiski visām ielām. Dabūju piedomāt, lai nevazātos pa kuru katru asfalta pleķi, kurā nebrauc mašīnas.