Hamburga: dzīve turpina notikt

Aizmirsām izlikt netraucēšanas zīmi, kā rezultātā mūs gandrīz pamodināja apkopējs. Aizdzinām viņu prom un turpinājām gulēt. Nezinu, vai J. vispār vēl atcerās šo miegaino incidentu.

J. pārliecinājās, ka stacijas bulciņu pārdevēji nemāk angliski – no rīta 6 bulciņu vietā kaut kā viņam bija iedotas 4. Es savukārt pārliecinājos, ka J. vācu valodas zināšanas ir pietiekami labas, lai būtu vērts viņam prasīt lietas, bet ne pietiekami labas, lai viņš vienmēr spētu atbildēt. Papildus secinājums: ēdienu nosaukumu zināšana jebkurā svešvalodā ir fantastisks bonuss pat tad, ja nespēj izteikt ne vārda – jo ēdienkaršu lasīšana.

Pēc vakardienas izgāšanās ar ēdienu, apspriedāmies ar J., ko mēs katrs no ēšanas pasākuma sagaidām, viņš ievāca ieteikumus IRCā, un tādejādi mēs atklājām/iepazinām jaunu, ļoti lielisku vietu – Leopolda restorānu vienā Kolonādes galā. Tomēr vāciešiem arī ir virtuve. Nebija lēti – 10-12 eiro, bet porcijas nežēlīgi lielas. Pēc savas štriceles ar sēņu mērci un nūdelēm (un salātiem), man šķita, ka tālāko ceļu veikšu tikai un vienīgi veļoties pa Kolonādi un būs jācer, ka man nepiespriedīs soda naudu par ripenisku pārvietošanos pa gājēju ielu. Sēņu mērce bija no kaut kādām “eksotiskām” sēnem, nevis šampinjoniem, savukārt par nūdelēm es ilgi tiepos, ka tie varbūt nemaz nav makaroni – mīksti, biezi un ar kaut kā galīgi savādāku garšu kā parasti ir itāļu pasta. J. bija cepeša šķēles ar skābētiem kāpostiem un kartupeļu bambāli, un pirmo reizi viņš atteicās man palīdzēt ar manu pāri palikušo ēdienu. Tā ka porcijas tiešām nebija mazas.

Tā kā blakus bija gada tirgus, J. aizvilka mani uz turieni vēl trešo reizi – suvenīrus vajagot. Arī vakar plaši un dāsni izstaigājām vairākus tirdziņus, bet secinājām, ka piedāvājums visur ir ļoti līdzīgs un vairāk nekā puse stendu ir ēdiens. Tirdziņa apmeklējums ar diviem neuzkrītoši vizmojoša zīda lakatiem pilnībā sagrāva manas ceļojuma finanses. Ir ļoti slikta ideja iet uz vienu un to pašu tirdziņu trīs reizes pēc kārtas. Turklāt lakatu stendu es esmu redzējusi tikai tirdziņā pie ezera. Viņā bija tas pats dienvidnieciskā paskata onkulis, kas pagājušajā gadā.

Vakarā atkal sniga, bet šķiet, ka ir siltāks – mājās nākot, samirka zābaki. Pēc zināmas izpētes atklājās, ka viesnīcā ir ļoti efektīvi, ieslēdzami radiatori – zābaki izžūs viens divi.

Vēl mēs dabūjām mazliet paspēlēt arkāžu automātus, kā arī pagaršoju ar gaisa presi taisītu kafiju. Vēl es beidzot aizdomājos līdz tam, ka pret ūdens trūkumu organismā ļoti palīdz, ja no rīta uztaisa termokrūzē lielu piparmētru tēju.

Ā, un vēl pilnīgā randomā uz ielas mūs uzrunāja kāds puisis, kuru bija pārsteigusi iespēja dzirdēt latviešu valodu. Hamburgas iedzīvotājs, kam tēvs latvietis, māte vāciete. Viņs gribēja zināt, vai mēs arī te dzīvojam. Atbildējām, ka esam atbraukuši atpūsties.

Kopumā laikam iestājusies kaut kāda otrā elpa un vispārējais nogurums ir samazinājies.