Iepriekšējā vakarā pēc restorāna mēs vēl iegājām arī vienā vecpilsētas beķerejā un sapirkāmies saldumus. Lielāko daļu apēdām tur, bet šis tas palika pāri, jo vietējie saldumi vismaz mums rādās saldi, bieži ar mandeļu vai olu krēma bāzi, un tāpēc pēc kāda laika noštopē. Tā nu mums bija maisiņš ar dažām pusbulciņām līdzi. J. no rīta dabū viesnīcā kafiju – viņam parāda, kā lietot kapsulu kafijas automātu, un iemāca, ka lai gan tas ir maksas automāts, cena katram pašam jārieraksta beigās godīguma grāmatā. Mēs čakli rakstamies, bet man ir sajūta, ka mums beigās paprasīja mazāk naudas, nekā mēs bijām izdzēruši kafijās 😀 Jo tā bija diezgan garšīga kafija. Tā nu rīts sākas ar bulciņām un kafiju uz mūsu mazās terasītes. Saule kož mazliet par stipru, bet tas nespēj izdzēst zināmu romantikas auru.
Pēc vakardienas es esmu sapīkusi uz vietējiem taksometriem, bet mēs arī esam nobruņojušies ar autobusu sarakstiem. Diemžēl, es neatrodu vizuālo shēmu/karti ar pieturu nosaukumiem, bet nu vismaz zināt, ka autobusu kursē līdz desmitiem, nevis sešiem ir jau labs sākums. Aizbraucam uz centru un tur pie centrālās stacijas atrodam nākamo autobusu, kas brauc apļa veida maršrutā no centra uz abām pilīm. Viņš ir padārgs, gandrīz 7 eiro, bet mēs vēlāk uzzinām, ka ar to pašu vienu biļeti mēs varam tur augšā iekāpt atpakaļ iekšā, lai tiktu lejā. Kopumā šim autobusam ir kādas 5 pieturas – trīs augšā un 2 lejā. Augšas pieturas secīgi ir viena pie dīķiem, viena pie Mauru pils un viena pie Penas pils, kas ir mūsu mērķis šodien, taču mēs entuziasmā dīdamies, dīdamies un noturamies pieturā tikai līdz Mauru cietoksnim – ap to vietu ir jau kārtīgs sastrēgums, un mēs zinām, ka šīs pieturas ir tuvu. Lecam ārā un izejam atlikušo gabalu pa meža taciņu.
Pie ieejas Penas pils teritorijā ir kārtīgs cilvēku pūlis, kuru vieno tā pati problēma: biļetes. Apkārt izlikti paziņojumi, ka biļetes iesaka pirkt elektroniski, bet J. tas neizdodas – biļešu pārdošanas lapa vēlas, lai J. samaksā ar… bankomātu. Kā tas ir – maksāt par biļeti ar bankomātu? Bet vismaz, kamēr notiek stāvēšana rindā pēc biļetēm, ir izsīkusi un uzsūkusies rinda, kas bija pie ieejas pils teritorijā.
Pilij apkārt ir milzīgs parks ar šādiem tādiem objektiem. Mēs izlemjam lietot lejupejošo pieeju – uzkāpt pašā augšā, apskatīt pili un tad citas lietas apstaigāt tā, lai nebūtu jākāpj augšup. Mums sāk izstrādāties pietāte pret iešanu augšup pa šiem kalniem.
Pils ir… pasakaina. Nē, nopietni, ap viņu vējo tāda viegla neticamības aura. Šajā pilī sadzīvo mauru estētikas (izsmalcinātie abstraktie raksti) un vācu romantisma (Noišvānšteina) ietekmes, kas sakombinētas kopā ar elementiem no viduslaiku klostera, kura atliekas ir inkorporētas pilī. Ja šī pils būtu mākslas filmas tēls, to sauktu par nereālistisku un neticamu. Bet te nu tā ir, īsta, krāsaina un aizraujoša.
Šī ir tā pils, ko karalis konsorts Ferdinads II uzceļ tai pat laikā, kad blakus esošo Mauru cietoksni atjauno par karaļa pastaigu un iedvesmu vietu. Vairākus gadsimtus šeit, pašā kalna galā, ir atradies neliels klosteris, mazāk par 20 mūkiem. Tajā pašā Lisabonas zemestrīcē, kas satricina Mauru cietoksni, arī klosteris tiek padarīts nelietojams, lai gan šis tas tur paliek pāri – zvanu tornis un galvenās ēkas velves esot neskartas. Ferdinandam II iepatīkas tās velves, tāpēc viņš liek klosteri nevis nolīdzināt līdz ar zemi, bet iespēju robežās iekļaut pilī. Zvanu tornis tiek aprīkots ar lielu pulksteni (tajā diemžēl tūristiem kāpt neļauj), smukās griestu velves rotā veselu pils spārnu utml.
Tā kā pils ir kalna galā, tad pats tuvākais pagalms apkārt tai ir stipri neliels un vairāk atgādina lielus balkonus vai dažādu līmeņu terases, un ēku sienas vairākās vietās vienkārši izaug no klintīm uz augšu. Mēs vispirms izstaigājam pa terasēm (vienā pusē tālumā var redzēt okeānu) un izejam apkārt pils galam pa tādu garu šauru balkoneju. Oriģinālā tā varbūt domāta sardzes patrulēšanai, bet skats ir glīts. J. gan komentē, ka šī nav augstumbailīgiem ļaudīm piemērota vieta, bet es kā nebūt iztieku. No pils pagalma terasēm var redzēt arī, ka uz nākamās tuvākās kalnu virsotnes uzstādīts dekoratīvs krusts.
Pagalmā ir pāris dekoratīvie minitornīši, kuros var apsēsties 1 vai 2 cilvēki. Tur mēs nelienam, jo tur jau ir daudz citu gribētāju. Vispār pilī ir ļoti daudz cilvēku un saka vēl, ka ir sākusies klusā sezona. Saņemamies un izstāvam rindu apskatīt pils iekštelpas. Tur tradicionāli fotogrāfēt nevar, bet mēs aplūkojam skaistas mēbeles, gultas ar baldahīniem, klostera griestu arkas un tamlīdzīgas lietas. Rakstainas flīzītes tai skaitā. Ēdamzālē ir uzklāts galds uz gara, ovāla galda, un blakus nolikts ekrāns ar videomateriālu, kas demonstrē, ka galdam vidū ir vairākas ieliekamās plāksnes – cik garu gribi, tik saliec, bet ja mājās ir tikai tuvākā ģimene, tad sēdi pie apaļa. Vēl es izlasu, ka krāsojums ir atjaunots, bet autentisks – klostera korpuss sarkanīgs, pārējie korpusi – okerdzelteni. Kaut kādas daļas bija arī zilas. Kopumā iekštelpas ir kā jau pils iekštelpas, taču man nezkāpēc patīk labāk par citām pilīm, ko esmu redzējusi. Varbūt kalnu augstokumos ir grūtāk sanest bezgalīgi daudz kruzuļu. Kaut kur izlasu, ka pēc Ferdinanda sievas nāves pils palikusi piederēt Ferdinandam, lai gan viņš nekad par piltiesīgu karali nav kronēts, un kaut kad vēlāk to nākamajiem īpašniekiem atpirkuši nākamo paaudžu karaļģimenes locekļi, kam šķitis, ka tā tomēr ir pārāk episka pils, lai to atstātu kādiem nebūt augstmaņiem.
Staigājot paterasēm, vienubrīd uz J. kādu laiku noraugās liela auguma vīrietis. Tad viņš pasmaida un saka “foršs krekls!!” un laikam pat parāda īkšķus. Lāabi, mūsu krekli kļūst populāri? J. ir krekls ar no smalkām līnijām viedotu slavenas datorspēles monstru, bet bez teksta.
Pēc pils apskates sākam staigāt pa pils dārziem. Tie ir blīvi piestādīti ar visu ko un ļoti, ļoti lieli. Ja pareizi saprotam, arī tas krusts nākamajā kalna galā ietilpst dārzos. Tūdaļ nolemjam to pat nemēģināt apmeklēt, jo sākam objektīvāk novārtēt kalnaino Sintras reljefu – pat it kā tuvas vietas ir tālu, mūs kuslās kājeles pa stāvumiem gurst drausmīgi ātri. Tiesa gan, īsi pirms došanās mājās mēs nejauši atrodam tādu pašu krustu, tikai bojātu, uzstādītu netālu no pils. Klāt zīmīte. Izrādās, krustu kaut kad ir kārtīgi sabojājis zibens spēriens, tāpēc tas noņemts un tā vietā uzstādīta replika, bet īstais nolikts te, kur nav spice un tāpēc nesper. Arī krustam ir savs cakainums ticis – tā taisnās daļas izskatās kā savītas no divām auklām ar atstarpītēm pa vidu. Blakus esošajā zīmītē kāds palepojies, ka tā ir īpaša lieta un tādu replicēt nav nemaz tik viegli.
Caur dārziem staigājam pa pusei haotiski, jo saprotam, ka visu nekad. Nejauši ieklīstam daļā, ko sauc par Kamēliju dārzu, taču kamēlijas nezied. Atrodam vienu vecu, nelielu kapelu. Daudzviet ir akmens soliņi, vienā vietā atrodam arī kaut kādu apsūnojušu mūru ansambli. Tālāk nonākam pie kaut kā, kas kartē atzīmēts kā fontāns, taču reāli tā ir apaļa celtne ar lodveda jumtu, kas rotāts abstraktiem rakstiem. J. ziņkārojas, vai tas nav kāds musulmaņu reliģisks objekts, bet nē, iekšā vienkārši ir akmens tvertne ar tekošu ūdeni. Kādreiz droši vien bijis dzerams.
Beigu galā mēs nokļūstam vienā no parka zemākajām vietām – pie Ezeriem. Tā ir gara patievu mākslīgo dīķu virkne, apkārt skaisti apstādīts, taciņas, stāvas, bruģētas maliņas. Dīķos peldās arī pīles un kaut kādi resnie putni. Pastaigāties šeit ir patiesi jauki un pat viegli, jo te viss ir apmēram vienā līmenī. Šī ir tā vieta, kur blakus atrodas pirmā no trim kalnos esošajām autobusa pieturām, taču mēs nolemjam izmest vēl līkumu uz Karalienes dārziem. Tie ir pils otrā pusē, tāpēc teritorijas formas dēļ sanāk diezgan pamatīgs kāpums, mēs nogurstam, un pie dārziem nonākuši atzīstam tos par salīdzinoši neciliem salīdzinot ar visu pārējo, kas apkārt redzēts. Te ir bijis kādreiz tas ģeometriski regulārais dārzs ar strūklakām, bet pašlaik viņš nav ne ļoti regulārs, ne ļoti strūklakains. Sola restaurēt. Te ir arī suvenīru veikals (man šausmīgi patīk rakstainās portugāļu flīzītes, bet viņas labi izskatās, kad daudz, un tad tas kļūst nepraktiski dārgi) un kafejnīca, kurā nekā daudz nav. Tūristi un kafija.
Diena iet uz vakarpusi, mēs esam noguruši un nolemjam doties centrup un tad uz viesnīcu. Autobuss atnāk ātri un mazliet pastrīdās ar otru tāda paša maršruta autobusu. Mēs iekāpjam tajā, kurš tūlīt neaizbrauc prom un braucam uz pilsētu. Kalnu celiņi un flīzītēm rotātās Sintras centra mājiņas izrādās ļoti glītas, ja var sēdēt autobusā un tās apbrīnot. Es pamazām sāku ievērot, ka autobusi Sintrā atgādina tādas kalnu kazas, tie brauc strauji, pa neticami mazām ieliņām ar spējiem līkumiem. Tomēr sazinkā man no tiem ir mazāk slikti nekā Rīgā. Mistika. Izkāpjam mēs pie stacijas, J. ir netālu nolūkojis restorānu, ko esot iecienījuši vietējie. Ēkai, kurā ir restorāns, pret ielām ir 3 sienas, ieeju mēs atrodam ar trešo mēģinājumu. Iekša mums ierāda nelielu galdiņu plašas telpas stūrī. Blakus tiek klāts garš, garš galds, un pie sienām tiek līmēti baloni. Kāds tur svinēs kādu 50. gada dienu, bet mēs neieraugam, kas un kādu.
Šīs man sanāk portugāļu ēdienu iepazīšanas vakariņas – pagaršoju sviestmaižu ēdienu francezinju (pareizi pārnesu?), kas ir liela sviestmaize, pildīta ar vairāku veidu gaļām un desām, pārlieta ar tomātu un alus mērci, tai virsū vēl ir uzmesta cepta ola, un visā tajā kaut kur piedalās arī cepts siers. Un to pasniedz ar frī kartupeļiem. Īpatnējs ēdiens ar spēcīgu garšu, un lai gan es uzreiz nevaru teikt, ka man tas garšo, es ātri sajūtu, kā pie tā pierod. Turklāt tas ir patīkami sātīgs, tieši tas, kas vajadzīgs pēc intensīvām pastaigām. Desertā ļaujos viesmīlim iemārketēt man tādu omletīgi olainu kūku ar dāsni sakaisītu kanēli virsū, tā te arī esot reģionālā specifika. Patīkami, pie maigās, olainās tekstūras kanēlis piedod vajadzīgo asumiņu. Un vīns. Portugāle ir vīna zeme – es restorānos parasti lūdzu vienkārši kaut ko vietēju, kas piestāvētu tikko pasūtītajam ēdienam un nekad nepieviļos. J. tikmēr ēd kaut kādu ēdienu ar jūras veltēm un gaļu, arī esot labs.
Uz viesnīcu mēs tiešām aizbraucam ar autobusu, bet ne bez starpgadījumiem. Šeit biļetes cena ir atkarīga no braucamā attāluma, tāpēc ir jāzina, kur grib braukt. J. ir atradis aplikāciju, kas rādot shēmas un pieturu nosaukumus, un viņš zinot, kā. Atnāk mūsu 442. autobuss, J. prasa, bet vadītājs neatpazīst. J. parāda uzrakstīto. Vadītājs neatpazīst, un liek parādīt priekšā sēdošajām vecenītēm. Vecenītes saka, ka mums vajag 439. autobusu, nevis šito. Mēs samulstam un izkāpjam. Pieturā apdomājam notikušo – kā tad tā, ja mēs ar 442. atbraucām šurp un jau esam redzējuši, ka 439. pietur tālāk no viesnīcas?! Prasu, vai J. nav nofočējis māju pieturas bildi, viņš atbild, ka nav jēgas – tur neesot nosaukumu, tikai maršrutu numuri! Sasodīts. Es izpētu sarakstus pieturā, kurā stāvam, un nogurušas kašķupūces balsī paziņoju, ka J. noteikti pajautāja nepareizi un ka tā programma ir stulba – re, te ir 5 nosaukumi pieturā dotajā 442. autobusa maršrutā (programmā ir pār pa 10), tikai viens no viņiem sakrīt ar 439. un tāpēc mēs prasīsim CARASCAL, kad nāks, kas nu nākamais būs. J. saka, ka Karaskala varētu būt rajons, kur mēs dzīvojam. Turklāt tas ir priekšpēdējais nosaukums 442. maršrutā pirms galapunkta, un mēs zinām, ka nekāpām iekšā galapunktā.
Nākamais autobuss (pat 442.!) atnāk pārsteidzoši ātri, ir savs labums no darba dienām nesezonā. Mēs prasam Karaskalu, mūs ielaiž un pat liek mums samaksāt tik pat, cik no rīta. Uzvara!!! Ārā kāpjot es pajautāju vadītājam, vai 442. autobusam ir vairāki dažādi maršruti. Nē, vienmēr braucot vienādi. Nu tātad iepriekšējais vadītājs tiešām nesaprata, ko mēs gribam.
Vakarā es it kā sēžos rakstīt ceļojuma piezīmes, bet no tā nekas nesanāk. Izrādās, mans kolēģis, kam jāpiedalās tajā pašā konferencē, arī ir apmeties šajā pašā viesnīcā, viņam ir pat blakus istabiņa. Viņam ir portugāļu uzkodas un pāris ali no Lisabonas, viņš aicina vakarēt. Izrādās viesnīcas augšstāvā blakus brokastu telpai ir tādi omulīgi dīvāni. Tā nu mēs trijatā ar kolēģi un J. nosēžam krietnu laiku, pļāpādami niekus, dzerdami alu un tēju.
Kādā brīdī es sasmejos par to, kā mani ir iztrollējušas perosnīgās smadzenes – šo pāris dienu laikā esmu paspējusi norakstīt viesnīcas vietas izvēli kā ne sevišķi veiksmīgu, jo gan konferences vieta ir tālu, gan pilsēta. Kolēģis, svaigi ieradies un ar Sintras kalniņiem vēl neiepazinies, nešaubīgi noskalda, ka šī ir visloģiskākā izvēle, jo nav jau tik tālu un pārejais ir traki dārgi. Jā, tā bija gan jā, tieši to es domāju, kad toreiz izvēlējos viesnīcu.
Vakarā kājas pēc visiem šiem kalniņiem un pretkalniņiem ir tā pārgurušas, ka gribas tās noāķēt un pakarināt skapī. Skaisti, bet nogurst vismaz 2x ātrāk kā citur.
Leave a Reply to Lauma Cancel reply