Čehija 7: uz mājām

Čehija 7: uz mājām

No rīta miegs nāk kā ūdens, bet mēs kā nebūt pat pieceļamies uz viesnīcas brokastīm. Pirmkārt, ir skaidri nojaušams, ka lidostā mums ēst patiks mazāk kā te, un, otrkārt, gribas pamēģināt mūsu laivhoteļa restorānu. Laivhotelis vispār bija diezgan šarmanta padarīšana, mazā istabiņa ar koka panelīšiem un aizēnotajiem lodziņiem man atgādināja bērnības vasaras vasarnīcā. Vairākas reizes aiz logiem dzirdējām pīļu pēkšķēšanu. Restorāns ir uz laivas augšējā klāja. Es sākumā gribu sēdēt saulē, bet krēsls ir tā sasilis caur logu, ka pārdomāju. Negribu tik ļoti sasilt. Brokastīm ir gan zviedru galds, gan iespēja pasūtīt ceptas olas vai omleti. Omlete ir jauka, lai gan man slepeni jāatzīst, ka J. var uztaisīt vēl labāk. Zviedru galdā mani visvairāk iepriecina divi palikušie ābolu biskvīta gabaliņi, tādi mājīgi. Būtu atnākts ātrāk, būtu drusku vairāk. Uztaisu vēl vienu bildi uz Prāgas pils pusi un tad jau jāiet izčekoties. Es kritiski novērtēju, ka istabiņā esošais kafijas automāts taisīja daudz labāku kafiju, nekā ir brokastu termosā, tapēc vēl 20 minūtes mēs pasēžam numuriņā un izdzeram garšīgāku kafiju.

Čemodāns ir smags. Nu tā ka “jācer, ka nebūs jāpiemaksā” smags, tapēc ir jāiet uz tuvāko metrostaciju bez līkumiem. Bet mums pēc mūsu meistarīgā plāna ir lieka stunda. Mēs ar J. apstājamies un iebāžam degunus mūžam izpalīdzīgajā OpenStreetMap kartē, kas nevienu reizi vien mums ir izpalīdzējusi ar dīvaini smalkas informācijas attēlošanu. Metro ir divus kvartālus no šejienes. Starp mums un metro ir kaķīšu kafejnīca. Es esmu drusku skeptiska, bet nu galu galā, kapēc ne. Aizejam tur, uzzinām, ka tur ir kafija, drusku našķi, daudz kaķīšu, un viena spēļu konsole. Vairākas istabas, starp kurām kaķi brīvi bumbulē apkārt, kā aŗi vien istaba, kur iet drīkst tikai kaķi. Maksā par pavadīto laiku, minimums stunda, uzvedies pieklājīgi, nečakarē kaķīšus, bet citādi, dari ko gribi, tikai, pārvelc apavus. Mūsu čemodānu laipni paņem paglabāt. Ož, protams, drusku, pēc kaķiem, bet patiesībā jebkurā telpā, kas nav tieši blakus kaķu privātajai istabai, ir puslīdz laba.

Kafejnīcā ir vismaz divi melni kaķi, viens melns ar baltām ķepiņām, divi svītraini un viens ruds. J. man uztaisa kafiju, es paņemu mafinu un apsēžos kādā dīvānā apdomāt dzīvi. Divi kaķi mani pārmetoši uzlūko un aiziet prom. Baltķepis drusku pasēž man blakus uz dīvaina atzveltnes. Un tad atnāk rižiks, piesardzīgi iesvempjas man klēpī un pēc piecām minūtēm sāk murrāt. Murrāja viņš jocīgi, ar tādu kā gaudojošu pieskaņu. J. bija ziņkārīgs, pajautāja vairāk informācijas par vietu un uzzināja, ka šie ir aprūpēti, savakcinēti, sačipoti patversmes kaķi, kas te ir adoptēti un dzīvojot jau vairākus gadus. J. smejas par manām distancētajām attiecībām ar kaķiem un sajūsmināti taisa bildes ar rižiku man klēpī. Pateicoties rižika murrāšanai, mēs izejam mazliet par vēlu. Bet nu vēl samērīgi.

Transports uz lidostu ir metro plus autobuss. J. ārkārtīgi sajūsminās par koncepciju, ka mēs vienkārši nopērkam 40 kronu biļeti un tad 90 minūtes varam braukt gan ar metro, gan ar autobusu un tramvaju. Un ka metro ir tik ātrs. Un ka tajā ir pat internets! Es atzīstu, ka vispār es to visu (izņemot internetu) atcerējos un ka šis pirms 10 gadiem bija būtisks iemesls, kapēc es sāku arī Rīgā gribēt laika biļetes. Uz pārsēšanos es savlaicīgi ieplānoju, ka mēs noteikti apmaldīsimies un aiziesim nepareizi, un gan jau nepaspēsim uz vistuvāko autobusu, bet… Zličinā uz perona ir zīme, kur jāiet uz lidostas transportu, tieši pie izejas ir zīme, ap stūri ir zīme, gabalu tālāk ir zīme. Nu īsi sakot, mums neizdevās apmaldīties, čehi bija parūpējušies, lai tūristi atrod savu ceļu prom. Arī autobusā tiek diezgan rūpīgi skaidrots, kurš terminālis ir kurš (3. ir dīvains, 1. ir nešengena, 2. ir Šengena), un tā nu mums nevienu reizi nesanāk apmaldīties vai brīnīties, kur mēs esam, mēs visu laiku domājam “labi, pēc šī norādījuma gan tālāk paliks grūti” un tad pēkšņi mēs esam lidostā.

Lidostā ir palielas rindas, bet mēs neko nenokavējam. Čemodāns ir 22,6 kg, es ievelku elpu (jo es neatceros, vai atļauti bija 20 vai 25 kg) un… nekas nenotiek. Puisis uzlīmē čemodānam birku, novēl man laimīgu ceļu, un mēs dodamies tālāk. Lidmašīna ir pilna, man ir sajūta, ka ir šaurāk kā jebkad agrāk, lai gan augumā neesmu mainījusies, tapēc es nesaņemos izvilkt datoru parakstīt. Nolaižoties ir spēcīgs vējš, un mani tāpat kā turpceļā sakrata līdz nelaumam. Es cenšos dziļi elpot un pārdomāju vilcienu satiksmes pozitīvās īpašības. Saņemot čemodānu, tas ir slapjš. Es padomāju, ka beidzot arī man vedot ir saplīsusi kāda pudele, bet nē. Vienkārši tikko ir lijis. Mēs esam veiksmīgi atgriezušies Latvijā, es neko neesmu apvēmusi, nekas, liekas, nav pazudis, nekas nav saplīsis, un mamma ziņo, ka arī mani balkona augi ir izdzīvojuši. Viss ir labi.

J. kādā brīdī piezīmē, ka ceļojums bija super, bet nupat ļoti gribas mājās. Es atsmeju: “Zini, man Tev ir labas ziņas! Mēs actually braucam mājās!”