Dienu pirms ceļojuma es uzzinu, ka tiek varbūt pat jau gada beigās tiek plānots vilcienu savienojums no Rīgas caur Daugavpili un Viļņu uz Varšavas nakts vilcieniem, kas vestu tālāk uz Vīni, Minheni un Prāgu, kas nozīmē, ka citreiz varbūt es varēšu iekļauties diennaktī un nelidot, bet šoreiz diemžēl vēl nākas. Lidojums pievakarē, bet uz Rīgu atplēšam ritīgi laicīgi no rīta, jo es pirms lidojuma gribu izdrukāt plakātu. Sazin kā esmu nopirkusi mīlīgu kartona plakātu trubu, kas ir vairākus centimetrus par īsu A1 plakātam, bet CopyPro darbiniece ir lapna un mazliet apgriež plakāta malas. Kad plakāts beidzot ir dabūts trubā, ejam ēst un uztrāpam uz branču vienā no jaukākajiem restorāniem, ko zinu. Mans ceļojuma centrālais mērķis ir konference Brno, bet pirms tam esam ieplānojuši kādu pusotru dienu pavadīt Prāgā atpūtai. Brančiņš ir atmosfēriski labs sākums.

Kā jau tas bieži notiek, rindas lidostā ir tikai tad, ja tev nav sevišķi daudz laika. Mēs esam ļoti laicīgi, līdz ar to, pie cilvēku apkalpotās bagāžas nodošanas nav rindu vispār, pie bagāžas nodošanas aparāta arī nav rindu un tas nostrādā ar pirmo reizi, un tikai pie iekāpšanas karšu drukātājiem mēs mazliet nočakarējamies – man izdrukā lielu lapu, kur mana iekāpšanas karte ir daļēji uzdrukāta pa virsu cita cilvēka kartei. Vispār tie aparādi ir datu apstrādes murgs, viņi ļauj ar parasto pārlūka atpakaļkāpšanās pogu apskatīties iepriekšējā lietotāja datus, ja vien tu speciāli nepačakarējies. Fu.

Pat pie drošības kontroles nav rindu.

Un es aizmirstu novilkt korseti.

Korsete ir tāds brīnišķīgs apģērba gabals, kas patīkami atbalsta muguru un krūtis, ja ir pareizā formā pašūta… bet praktiski visās priekšā atveramajās modernajās korsetēs ir vairāki vertikāli metāla gabali. Manā korsetē to ir vairāk kā desmit. Metāla detektors auro kā ārprātīgs, un es par vēlu saprotu, kas ir noticis. Es atvainojos drošības kontroles lēdijai, viņa nopūšas, ko nu vairs, un tā nu es tieku pie pilnas pārmeklēšanas ar metāla detektoru, somu apskates un tā narkotiku plāksterīša vai kas nu tas ir. Man ļoti, ļoti gribas paprasīt, kas tas ir, bet es esmu stipra un neprasu. Apmēram pa vidu es attopos, ka esmu aizmirsusi arī noņemt austiņas, bet drošības kontroles darbiniece ir profesionāla līdz nāvei un to man vispār nepiemin. Un vispār, viņa ir arī ātra.

Veiksmīgā kārtā ar to mans piedzīvojums beidzas, viņa mani pārmeklē un laiž doties uz lidojumu. Tā iet, ka izlaižas uz tiem vilcienu ceļojumiem, kur apakšveļa netiek uzskatīta par terorisma draudu.

Sazinkā es esmu pamanījusies nostaigāt pēdas pat jau pirms ceļojuma, līdz ar to pēc drošības kontroles mēs meklējam (un pat atrodam!) krēslus, kur var kājas pacelt, lai nespiežas pret zemi. J. man atnes bezkofeīna kafiju, klausāmies audiogrāmatas un darām neko.

J. ir atsvaidzinājis zināšanas, kā pareizi jābrauc Prāgā no lidostas un centru – tas vēl aiz vien ir vispirms autobuss un tad metro, bet es jūtos, ka kaut kas laikam ir mainījies. Kaut kad. Nezin kad¹. Un jaunais maršruts ir ātrāks nekā es atceros.

Centrā mēs pat neesam baigi vēlu, ceram vēl paēst pēc somu nolikšanas. Vecpilsēta smird vairāk kā atceros, lēšu, ka pilsēta (un tās kanalizācija) vēl nav īsti atguvusies pēc tā vājprāta karstuma viļņa, kas vasarā mocīja Eiropu. Vispār, arī mūsu numuriņā drusku ož pēc kanalizācijas, bet nav laika par to domāt, jāiet ēst.

– Kas te notiek, kāpēc tik ātri palika tumšs?!
– Mmm, es domāju, mēs piebraucām tuvāk ekvatoram.
– Laika zonas?
– Nē, nē, tuvāk ekvatoram, īsāka krēsla. Latvija šajā ziņā ir diezgan tālu ziemeļos.
– Bļe.

J. ir sapētījis pāris ēdamvietas apkaimē, bet tas, ko Trip Advisor tev nemāca, ir, ka siltā sestdienas vakarā Vacslava laukumā restorānos brīvu vietu NAV. Tas nekas, ka viss laukuma vidus ir milzu būvbedre, sociālā dzīve te sit augstu vilni. Vilcieniņu restorānā, kuru J. gribētu redzēt, ir vismaz piecu cilvēku rinda uz kāpnēm aiz durvīm.

Uz labu laimi izvēlamies sānieliņā pustukšu vjetnamiešu ēdnīcu. Viņi pēc mazāk kā pusstundas slēdzas, līdz ar to mēs varam dabūt tikai līdzi. Es minstinos, bet J. saka, ka meklēt vēl būs mokas, un ēst gribas. Paņemam man pīli, J. dārzeņu maisījumu ar vistu, panētas garneles un divas eksotiskās limonādes. J. pēc tam sarēķina, ka diezgan lēti sanāca.

Viesnīcā numuriņā pilnīgi noteikti smird un par daudz. J. ir varonis un iet sacīt vārdus reģistratūrā. Reģistrators ir jauks un pretīmnākošs, un piedāvā mums citu numuriņu. Tur nav smukā skata uz vairākām vēsturiskām ēkām, bet ir balkons uz šauru, necilu pagalmu un, galvenais, nesmird. Es pēc tam rezumēju, ka es tik klaji kā vēl nekad iepriekš nepiekrītu pozitīvajam booking.com vērtējumam par šo vietu, gan zvaigznēs, gan “atzīmē”, bet par reģistratūras čalis ir super. Un numuriņa iekšpuse ir pietiekami tīra, lai būtu tikai ironiski (bet ne traģiski), ka J. mani samotivēja no vairāku viesnīcu saraksta izvēlēties šo, lai mēs sevi palutinātu. Nu galvenā prioritāte ir nedabūt utis, pēc tam par cauriem dvieļiem četru zvaigžņu viesnīcā var arī pasmieties.

Vjetnamiešu līdzi ņemamais ēdiens ir visnotaļ jauks un sasodīti daudz. Mums paliek uz nākamo dienu pilna paciņa rīsu. Jo mums ieteica paņemt divas. Mēs mainamies krustu šķērsu, dzeram jocīgās limonādes un ķiķinām, ka šis ir gluži romantisks dienas noslēgums. Es vienā brīdī sāku prātot, ka es kā pa miglu atceros, ka man ļoti sen viens paziņa žēlojās, ka Japānā viņam daudzas porcijas ir šķitušas maziņas. Eiropā puslīdz autentiskajos ķīniešu, vjetnamiešu, taizemiešu, utt. restorānos bieži ir milzīgas porcijas, kur jau tā dāsnai porcijai garšīguma nāk līdzi vēl milzīga porcija rīsu. Vai tas ir tāpēc, ka nevar taču zināt, cik tie milzīgie eiropieši ēd un jānodrošinās, ka toč nepaliek badā un nesūdzās?! Nu, šie milzīgie eiropieši (mēs esam statistiski pagara auguma cilvēki) drusku pārēdās.

Gulēt ejot noņemam modinātājus. Nākamā diena mums Prāgā ir pilnīgi pilna, mums nekur nav jāsteidzas. Gulta gan jūtas drusku sintētiski karsta, bet man ir līdzi sava mīļsedziņa un nekas nestāvēs starp mani un izgulēšanos.

_____
¹ Es vēlāk apskatos. Mainījies ir viss, lai gan varbūt ne reizē. Pirmkārt, mēs pagājušā reizē esam braukuši ar 119. autobusu un B metro caur Zličinu, bet šoreiz ir parādījies arī 59. autobuss uz A līnijas Nádraží Veleslavín. Otrkārt, kad es pirmās reizes biju Prāgā, tad A līnija vēl kursēja tikai līdz Dejvickai, pēdējās četras stacijas ir atklātas 2015. gadā, periodā, kad es ļoti ilgi nebiju bijusi Prāgā.