Sintra 1: galvenais ir nesastrīdēties

Man jābrauc uz Portugāli dažas dienas pastrādāt, un mēs nolemjam pastiept šo pasākumu garāku, pirms tam dažas dienas patūristojot. Tā ir vieta, kur vēl nekad nav būts, un laiks, kas nebūs ne par siltu, ne par aukstu.

Brauciena rītā mūs abus ar J. ir iztrollējuši mūsu miesiskie ķermeņi – J. ir iesnu vissliktākā diena, viņš ir pilnīgs zombijs, savukārt mans ķermenis ir nolēmis, ka gulēšana ir pārvērtēta, un es nesaprotu, vai starp to rotēšanu un murgiem ir bijis arī kāds normāls miega brīdis. Es sadusmojos un tukšajā čemodānā iegrūžu savu mīļāko smirddeķīti un mazo spilvenu. Tas ir pārspīlēti, bet čemodānā tiešām tam pilnīgi pietiek vietas. Kā vēlāk izrādās, es vēl esmu arī sapinusies lidojumu garumos un laika zonās un mēs visur būsim vēlāk, kā iedomāts, un viesnīcai ir ļoti īss reģistrēšanās periods, kura laikā mēs noteikti Sintrā nebūsim – jāzvana, jārunā. Mēs vienojamies, ka jau vispār sasniegt galamērķi, neapmaldīties un nesastrīdēties būs lielisks sasniegums.

Pasaule sadodas rokās un tā arī notiek – mēs tiekam galā nesastrīdoties un nepazaudējoties. Rīgas lidostā mēs esam laicīgi, kamēr J. dodas meklēt bankomātu (ja nu Portugālē vajag skaidru naudu), es ieraugu Narvesenā pārizdotu Smillas jaunkundzes sniega izjūtu un spontānas idejas uzplaiksnījumā to nopērku J. – viņš taisījās paņemt līdzi grāmatu, bet to aizmirst. Viņš pabrīnas, bet es pat attopos pabrīdināt par diezgan spējo noskaņas maiņu grāmatas vidū, kas ir populārākā šīs citādi labās grāmatas kritika.

Tiešā lidojuma vajadzīgajās dienās nav, kad bija jāizvēlās lidojumi, es krietnu laiku agonizēju par cenas balansu pret to, ka Londona var paspēt iekrist Breksita haosā, bet Barselona atkal var mēģināt atdalīties. Beigu galā lidosim turpceļā caur Barselonu, atpakaļ caur Prāgu un nekur, nevienā virzienā ne caur kādu Londonu. Jācer, ka pēc 10 gadiem varēšu šo lasīt un smieties.

Lidojums uz Barsu ir pāri pa trim stunām un nacionālā aviokompānija ar uzkodām neuzbāžas, tikai ar reklāmām. Mēs sēžam blakus, bet pašā lidmašīnas aizmugurē, netālu no WC durvīm, kas izrādās tāda ļoti sociāla vieta. Mani izglābj ausu aizbāžņi un es uz kādu strēķīti atslēdzos. Kaut kur pa vidu es esmu mēģinājusi aizņemties J. vējjaku, ar ko apsegties – par spīti tam, ka tā izrādās pilna ar lietām kā Hagrida apmetnis. Atjēdzos es izžāvēta kā rozīne un jūtos tā it kā būtu vismaz 5 vietās salūzusi, bet gulēts ir. Kā es gaidu Rail Baltica, kā es gaidu Rīgas savienojumu ar Eiropas dzelzceļa tīklu, es padomāju. Lai gan konceptuāli man ļoti patīk doma par lidošanu, praksē lidmašīnas sausums un stingrie noteikumi (negāzt krēslu virsū aizmugurējam, pacelt galdiņu tad, nolaist šitad, kājas neatbalstīt tur, tur un vispār nekur) mani ar katru reizi sajūsmina arvien mazāk. Nemaz nerunājot par vides aspektu un dirnēšanu lidostās.

Kamēr notiek nolaišanās, J. meklē savu telefonu. Izrādās, es, paņēmusi viņa jaku, esmu smuki atdevusi viņam visas smagās kabatu lietas, viņš tās sakrāvis čupiņā, un telefons ir nokritis kaut kur zemē. Es piespiežu sevi pārāk daudz nedomāt par to, vai telefons nebūs aizslīdējis līdz lidmašīnas priekšai, un vispār, tā taču ir J. problēma. J. savu problēmu arī atrisina diezgan ātri un eleganti – viņš palūdz kundzei priekšā, un, jā, telefons ir pie viņas kājām.

Barsā mēs ielidojam ar nelielu kavēšanos, bet es to nepamanu, man J. vēlāk to pasaka. Daudz laika mums nav, uz pilsētu nebraucam, bet pastaigāt pa veikaliem sanāk – portugāļu aviosabiedrības lidojums uz Lisabonu aizkavējas par minūtēm 20. Pilots lidojuma laikā izklausās diezgan lepns, kad saka, ka ierašanos mēs kavēsim tikai pa 5 minūtēm. Un portugāļi dod uzkodas, lai gan lidojums ir nepilnas divas stundas. Vispār pret tunča tīteņiem man ir aizspriedumi, bet ēsts nav kopš rīta un ir gluži garšīgi.

Lisabonā mums laika staigāt nav, braucam uz Orient staciju, lai sēstos Sintras vilcienā. Es vispirms kārtīgi sabiedēju J., ka viņš būs tas varonīgais, kas zvanīs komunicēt ar viesnīcu… bet viesnīca man vienkārši uzraksta SMS. Un es viņiem atbildu un izskaidroju, kur apmēram esam, un atvainojos, ka es nezinu, precīzi, kad būsim, jo es te pirmo reizi. Viņi saka, ka viss forši un iesaka vēl, kurā Sintras stacijā jākāpj ārā un lai mēs paņemot taksi.

Stacijā mēs kādu brīdi putrojamies ar biļešu iegādi, jo mums uzreiz neienāk prātā, ka mums tā it kā starppilsētu biļete ir jāielādē tajā pašā “e-talonā”, kur mums tikko bija metro biļete. Bet beigu galā mēs to izdaram un vilcienā pat ir konduktors, kas to pārbauda, un, jā, tātad, tiešām viss ir pareizi. Kamēr mēs gaidam, kad aties, strauji satumst. Šeit ir īss krēslas periods, jūt, ka esam pielīduši tuvāk ekvatoram.

Pēc pusstundas esam Sintrā un ir melna tumsa, lai gan pēc maniem standartiem nav vēl nemaz tik vēls. Bet jāatzīst arī, ka mēs esam nobīdījušies par divām laika zonām un man vispār mazliet jūk tas viss. Es kādu brīdi apsveru, ka vajadzētu meklēt taksi, kas iedod īstu, autentisku čeku, bet uzvar ērtības un mana iespēja nekustināt pirkstus un J. izsauc kaut ko caur kaut kādu aplikāciju. Okei, šitie nebūs iesniedzami kā atmaksājamie izdevumi, bet tante pie stūres ir sasodīti jauka. Četrapus eiro, četrapus kilometri un esam viesnīcā. Tur mūs sagaida brīnišķīga, runātīga un ļoti sirsnīga maza auguma portugāļu sieviete, kas angliski zina vien dažus atslēgvārdus. Ar atslēgvārdu komunikācijas palīdzību un drusku arī ar Google Translate telefonā mēs piereģisrējamies, tiekam pie brokastīm nākamajā dienā un atrisinam dažus svarīgākos jautājumus. Man vajag dīvainu, specifisku lietu par rēķinu, un viņa man mēģina pateikt, ka pirmdien būs Fatima, kas runā angliski. Es ļoti, ļoti cenšos saglabāt normālu seju, kad Google Translate neatpazīst Fatimu kā īpašvārdu un pataisa to par “resno mani”, pārējo teikumu padarot pilnīgi vājprātīgu. Pēdējā lieta: J. uzmet vaicājumu savā telefonā, bet es mēģinu ar atslēgvārdiem: food? hungry? now? around (es pavicinu ar roku nenoteikti apkārt). Mēs neesam normālu maltīti ēduši visu dienu, būtu tiešām forši, bet šķiet, ka Sintra ir vieta, kur pārāk agri iet gulēt. Mūsu viesnīcniece ar J. kādu brīdi bakstās kartē, bet tad mēs kaut kā nonākam līdz tam, ka viņa mūs var aizvest uz tuvāko restorānu un atpakaļ mēs atnāksim kājām. Viņa atvainojas, ka mašīna ir maza. Es bez meliem nomierinu viņu, ka man mājās mašīna ir mazāka.

Par spīti manām slepenajām bailēm, restorāns galīgi nav tālu, 900m. Tur ir runātīgs, taču patīkams, varētu pat teikt – harizmātisks, viesmīlis, lielas porcijas un es dzeru ziemeļu reģiona vīnu. Es neesmu pilnīgi droša, vai runa ir par Lisabonas/Sintras vai visas Portugāles ziemeļiem. Vīns ir, hmm, ideāls. Es teicu – kaut ko kas piestāv, un viņš piestāvēja. Ēdu jēru ar rozmarīnu un kartupeļus ar Vidusjūras garšvielām, un domāju par to, ka Vidusjūras garšvielas pie Vidusjūras garšo daudz labāk. Desertam mums vietas nepietiek par spīti tam, ka pie blakus galdiņa vāciešiem tas pats harizmātiskais viesmīlis izveic veselu reklamēšanas akciju, un man ļoti kārojas.

Viesnīcā es nokrītu un aizmiegu gandrīz momentā. J. paliek augšā vēl kādu laiku un nākamā dienā saka, ka es kaut kādā brīdī esot sākusi ļoti aktīvi teikt “mhm, mhm, mhm”.

Atā, atā, Palanga!

No rīta J. atnes kafiju no bāra. Tā vēl jo projām man liekas ļoti pliekana un bezgaršīga, bet tā ir šeit, kamēr visas citas kafijas ir pilsētā. Pasaku J. paldies un mēģinu iztaisīties dzīvē. Gandrīz nedēļa, kombinējot dīvainas gultas, sēdēšanu braucot un staigāšanu pārējā laikā, ir rezultējusies vispārējā stīvumā. Gribas uzlikt segu uz galvas un nekustēties.

Lai vai kā. Bez 10 divpadsmitos esam savākušies, sakrāmējušies un pat izrakstījušies no viesnīcas, varam doties. Nolemjam šoreiz uz pilsētu braukt ar Kosmisko Brīnumu, lai pēc tam tālāk varam doties, neatgriežoties kempingā. Kā jau parasti, tā ir jaukta labuma ideja – Palangā atrast, kur nolikt auto, nav nemaz tik viegli. Beigās iestūķējamies pie sporta nama vienā tādā vietā, kur es kādu brīdi pašaubos, vai tā vispār ir vieta. Bet garām nobrauc džips un es atviegloti secinu, ka nekam priekšā neesmu. Pārāk.

Ejam uz pilsētu brokastīs. Es kaut kādā brīdī esmu pieminējusi pankūkas, J. ir tam pieķēries, un mēs ejam uz vietu, ko internets ieteicis ar pankūkām. Es paņemu pankūkas ar banāniem un saldējumu (banāni sapildīti iekšā, saldējums ārā) un savā nodabā niekojos. J. kartupeļu pankūkas ar gaļu esot kādu brīdi jāgaida. Labi, gaidam. Un tad atnāk! Trīs! Begemoti! Ar krējumiņu klāt. Tās ir lielas kartupeļu pankūkas, kas iekšpusē kārtīgi piepildītas ar vismaz centimetru biezu maltās gaļas kārtu. Internets man apgalvo, ka cepelīni esot apaļi, tāpēc šie īsti cepelīni nevarētu būt, bet izmēra ziņā ir līdzīgi. – Uiii, – saka J. – Pēc šitā es velšos. –

Es apēdu savas pankūciņas, J. turpina ēst savas pankūkas. Es pasūtu desertu… Man to atnes (karstam ķiršu kompotam līdzīga lieta ar saldējumu)… Es to apēdu, bet J. ir vēl mazliet kartupeļu pankūciņu palicis. Laikapstākļi tikmēr sāk mākties, ka tik nelīs. Nē, tomēr atkal skaidrojas. Nu labi, izmetīsim mazu līkumiņu pa pilsētu. Vienā stendā kartē mēs redzējām, ka netālu no baznīcas ir muzikālā strūklaka, aizejam uz to? Labi. Un tad jau brauksim mājup.

Mēs ejam kādu laiku, ielas malā ir viena strūklaka, es pajautāju, vai tā nav īstā. Nē, nav. Pēc brīža nākamā. Šī nav īstā? Nē? Hmm, bet te pat mūziku spēlē!… Nu labi…

… Kaut kā mēs baigi ilgi ejam, es tomēr neizturu un sāku jautāt J. vēlreiz, kur un kāpēc mēs ejam. Nebija taču tik tālu, mēs jau nezincik ilgi ejam. J. parāda. Es skatos savā kartē (man ir OSM – cits kartes datu piegādātājs) – priekšā ir pēc kāda gabala jūra, nekādas strūklakas tur nerāda! Turklāt mēs esam drausmīgu gabalu prom no tās vietas, kur tūrisma stendā bija atzīmēta strūklaka. Nu es ceru, ka tur priekšā vismaz ir kaut kas labs. Nop, priekšā ir kaut kāda kempinga vārturūme, nevis tūrisma objekts. Arghhhhhhhhhhhhhhr. – Kur mēs esam, kāpēc mēs te esam, kas par sū?! – es sadusmojos. J. groza HereWeGo karti un atzīst, ka viss ir nepareizi. Turklāt laiks ir palicis karsts un nepatīkami bezgaisīgi smacīgs. Un atpakaļ līdz sporta centram ir taaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaalu. Izrādās Palanga ir maza tikai, kamēr brauc ar riteņiem, nevis kājām ejot.

Ko no šīs situācijas var izgūt? Vienu kvartālu no šejienes var tikt pie Rāžes upes netālu no ietekas jūrā. Līdz jūrai mēs neaizvelkamies, bet atpakaļ mēs ejam pa celiņu/taciņu/promenādi Rēžes krastā. Pa labi roki upe ar savām dzeltenajām ūdensrozēm, pa kreisi – viesnīcas, privātmājas un pa kādam restorānam. Glīti un tā atpūtīgi mierīgi. Kad atgriežamies pie vienas no centrālajām ielām, pagriežamies tā, lai varētu noiet arī gar vietējo Palangas skulptūru parciņu. Tur mazliet sasmejamies par to, ka Saulīte angliski ir iztulkota kā “Tiny Sun”. Es saprotu, kāda loģika pie tā ir novedusi, bet tomēr īsti lāga nešķiet. Vēl tur var spēlēt šahu ar milzīgām, tukšām plastmasas figurām uz liela akmens laukuma zemē. Pēdējo kvartālu līdz sporta centram mērojam jau pa lietu. Skaidrais laiks beidzas līdz ar mūsu došanos prom.

Ir dienas vidus, tāpēc no Palangas tiekam ārā bez sastrēgumiem. Samēram, ka līdz mājām ir gandrīz kaut kas ap 280 km, būs tāds laiciņš ko žūšot. Lietus drīz beidzās, temperatūra ārā kāpj, un es ievēroju, ka kondicionieris neslēdzas iekšā. Izmēģinamies tā un šitā, šitā un tā, bet nav kondicioniera. Visnotaļ kaitinoši – ja atver logus, tad ir nav tik karsti, bet ir ļoti trokšņaini un nevar sarunāties vai klausīties mūziku. Ja aizver logus, ir karsti un pretīgi. Īpaši pretīgi ir tas, ka seja deg, laikam būs saulē apcepusies. Nē, kondicionieris vēl jo projām neslēdzas iekšā. Turklāt mašīnu plūsma kaut kā lēkā, neizdodas iekārties astē un ieslēgt kruīza kontroli uz konstantu ātrumu. Beidzot es esmu pavisam nomocījusies ar to visu un saku J., ka mums vajag ceļmalas krogu vakariņām. Mugura stīva, karsti, viss riebjas, davai atpūšamies un paēdam tad vismaz. Turklāt tualete būtu jauki.

J. operatīvi atrod ceļmalas krogu netālu no Jonišķiem. Brīdī, kad es parkojos kroga pagalmā, iedarbojas kondicionieris. …

Paveicas un pēc ēšanas kondicionieris turpina darboties, turklāt satiksmes promup no Šauļiem gandrīz nav. Mājās atlikušo gabalu atbraucam ar komfortu. Rīga gan pēc zaļās Palangas izskatās tāda papelēka un veloziņā vispār asociējas ar mežonīgajiem rietumiem. J. nākamajā dienā saka, ka vajag aklimatizēties. Es ierosinu aizbraukt nākamajā ceļojumā. J. konceptuāli piekrīt, bet saka, ka, ja atkal brauksim ar Kosmisko Brīnumu, tad jāpaņem līdzi no mājām komforta sedziņa, jo viesnīcu segas nav tas. Es neiebilstu, mūsu vajadzībām vietas pilnīgi pietiek.

Birutes parks

Nākamajā rītā vispirms izguļamies, jo nav jāceļas uz organizēto brokastu laiku. Pēc tam konstatējam, ka viesnīcas bārā dod ārkārtīgi necilu kafiju un nolemjam braukt uz pilsētu brokastīs ēst vafeles. Tā kā prom būsim visu dienu, ņemam lēto risinājumu – velosipēdus. Es nedaudz cīnos apgūt bremzēšanu ar pedāļiem, un kaut kur kaut kas iekšā ritmiski švīkājas, bet kopumā braukt var tīri labi, un drīz mēs jau ēdam burbuļvafeles ar saldējumu un augļiem Palangas galvenajā gājēju ielā diezgan tucīgas mūzikas pavadībā. Iela vēl jo projām cilvēku pilna, bet tomēr brīvāka kā vakar. Mēs ar J. spriežam, ka labi vien ir, ka mēs dzīvojam tādā nomalē, jo centrā daudzas viesnīcas ir tieši uz gājēju ielas, un dzīvot tādas bezgalīgas ballītes epicentrā būtu nogurdinoši.

Gājēju ielā ir daudz dažādu jaunu un vecu māju (visas nepārāk lielas), tāpēc lūkodamies uz tām un ielmalēs pārdodamajām lietām mēs izejam ielai vēlreiz cauri gājēju zonas beigām. Vienā ielas līkumā mēs pienākam tuvāk upei un es uzzinu, kāpēc es jūrā neredzēju nekādus upes molus – Palangas upe Rāže ir maza upīte – tik lēna, ka tajā viss ir pieaudzis ar dzeltenām ūdensrozēm un tik šaura, ka blakus ielas ir daudz platākas. Te neviens nekuģo pat ar ūdensvelosipēdiem, nemaz nerunājot par ko nopietnāku, tāpēc nav vajadzības pēc moliem.

Aizejam pa gājēju ielu līdz galam, tad pāri upei un atrodam lielu, cakainu sarkanu ķieģeļu baznīcu. Mēs nevaram saprast, vai tā ir jauna, vai nesen renovēta, bet internets stāsta, ka Vissvētākās jaunavas Marijas debesbraukšanas baznīcu šeit, šajā vietā, licis 19. gs. beigās uzcelt grāfs Fēlikss Tiškevičs. Pirms tam te ir bijušas mazākas, necilākas baznīcas. Velo jautājumos mums vēlreiz sanāk kā tādiem no Rīgas – meklējam, kur pieslēgt izīrētos riteņus, ko līdz šim visur vilkām līdzi. Ārā ir stabi, bet nu tā nepieklājīgi. J. saka, ka, lūk, uz to pusi puskvartālu tālāk bija novietnes, viņš varētu abus riteņus azvest tur… Es pārlaižu acis baznīcas spraugainajai sētai: – Emm, baznīcas pagalmā ir velonovietnes. Ar daudz brīvām vietām.

Baznīcas dārzā notiek kādu kristību fotosesija, bet iekšā dievkalpojuma šobrīd nav. Baznīcas interjeru pamatā veido sarkanu ķieģeļu lauztās arkas un balti, kontrastējoši sienu laukumi starp tām. Tā ir krāšņa baznīca, un es aizdomājos, vai kādreiz tā būtu izskatījusies arī Rīgas sv. Pētera baznīca. Mēs atrodam arī kāpnes uz skatu platformu tornī. Platforma nav augstu, tā ir zem zvaniem un logi nedod baigi plašo pārskatu pār pilsētu, tomēr vienu domu tie mums nostiprina: Palanga ir ļoti, ļoti zaļa pilsēta ar brīnišķīgi daudz kokiem. Lai uzkāpušajiem būtu interesantāk, tornī ir divi tālskati. Ar vienu no tiem es pamanos saskatīt kaut kādu ārkārtīgi tālu, kronim līdzīgu torni austrumos. Tā arī nesaprotu, kas tas ir – gaisa virmošana šajā attālumā ir tik redzama, ka traucē lāga saprast pat aprises. Bet tik ļoti ārā no kokiem ar tik asiem stūriem tas īsti nevarēja būt tikai koks. Uz otru pusi es ieraugu jūrā peldošu jahtu tālumā un gleznu pārdevēju tepat netālu lejā.

Pēc baznīcas aplūkošanas savācam savus riteņus un braucam uz botānisko dārzu un Birutes parku. Dažādas kartes šo vietu atzīmē dažādi, neesmu droša, vai tie ir dažādu parka reģionu nosaukumi vai dažādi nosaukumi visam parkam. Lai vai kā tas būtu, runa ir par plašu koku un celiņu zonu apkārt grāfu Tiškeviču pilij, kas mūsdienās plašāk pazīstama kā Palangas dzintara muzejs. Mēs ienākam parkā no stūra pie dārznieka mājiņas (velosipēdi paliek visnotaļ lielā velopieslēgtuvē tieši aiz vārtiem), un līkumu līkumiem mēģinam to apstaigāt. Vispirms mēs trāpām uz ļoti abstraktu skulptūru parka ziemeļu malā. Es mēģinu paskatīties kartē, kas tas ir, bet mana karte saka vienkārši “Artwork”*. Pēc tam mēs iznākam pie skulptūras Egles un zalkša (lietuviešu mitoloģijā meiteni, kas apprec zalkšu ķēniņu, sauc Egle)- nezinu, kā ir domāts, bet izskatās it kā viņi ne ta dejotu, ne ta lidotu, un vispār diegan maģiski.

Vēl mēs izejam gar ļoti mākslinieciski izveidotu dīķīti ar salu vidū un diviem tiltiņiem pāri. Pats dīķis nav ļoti liels, bet tas ir garš un izlocīts, tāpēc tajā veidojas ļoti daudz skaisti skati, kur koki karas pāri krastiem un tamlīdzīgi. Vienā tādā vietā mēs kādu laiku sēžam, jo J. saka, ka tas soliņš ir tik labā vietā, ka tur nevar nesēdēt.

Parka centrā ir Tiškeviču pils, gaiša, viegli pamanāma ēka, arī tā celta 19. gs. beigās pēc tā paša grāfa Fēliksa pasūtījuma. Pils apakšējo daļu aizņem mēbeļu un interjera ekspozīcija, bet augšējo – dzintari. Lejā ir saloni un darbistabas. Es mazliet aizdomājos, ka es kādreiz šādā pilī gribētu redzēt arī virtuvi. Dzintara ekspozīcijā J. sajūsminās par dzintarā ielīmētu zirneklīti, bet mani visvairāk fascinē tiešām lielie dzintara gabali – divu un trīs dūru lielumā. Apžēliņ, ka ir bijuši koki, kas ir varējuši tik ārkārtīgi daudz sulot!

Aiz pils ir rožu dārzs, tāds mazliet paziedējis gan, bet krāsains vēl jo projām. Es kādu brīdi staigāju un prātoju, ko teiktu mana māte, ja es viņai sāktu laukiem audzināšanai dāvināt rozes, bet tad es padodos. Palangā ir maigs piejūras klimats.

Vēl mēs aizejam līdz Birutes kalniņam. Birute ir bijusi visticamāk vēsturiska persona, dzimusi netālu no Palangas, dižkungaiša Ķēstuša sieva un viņu dēls ir Lietuvas dižkungaitis Vitauts. Tūrisma materiāli stāsta, ka tā esot lietuviešu romantiskākā leģenda un tā tālāk, bet realitāte, protams, ir… viduslaicīgāka. Leģendā Birute ir vaidelote, kas atsaka Ķēstutim, bet šams viņu nolaupa, aizved uz Traķiem un apprec šā vai tā. Viņas nāves apstākļi ir neskaidri, tāpēc par dzīves beigu daļu ir izaugusi leģenda, ka varbūt viņa nemaz nenoslīka pie Brestas, bet pēc Ķēstuša nāves atgriezās Palangas reģionā un turpināja kā vaidelote sargāt savu svēto uguni. Un varbūt, varbūt ir apglabāta kaut kur Birutes kalniņā. Kas lai zina, kā ir bijis ar pašu Biruti, bet cilvēku pielūgsme pret viņas tēlu ir bijusi pietiekami īsta (ir atrastas arheoloģiskas liecība), lai tas kaitinātu vietējos varenos – 16. gs. sākumā kalna galā uzcelta Sv. Jura kapela, lai mazinātu iedzīvotāju vēlmi pielūgt pagāniskos tēlus. 19. gs. tā pārbūvēta, bet nu stāv tur vēl jo projām. 20. gs. kalniņa lejasdaļā izbūvēta arī grota, kas veltīta Birutei, bet vismaz pirmajā acu uzmetienā nevar saprast, vai kura no abām sieviešu skulptūrām grotā ir Birute un kura – Marija. Vai kā tas ir domāts?

Netālu no Birutes kalniņa ir plaša kafejnīca Vaidelote ar milzīgām āra terasēm. Jūra nav tālu, to var dzirdēt, ja cilvēki pieklūst. Bet cilvēki nemaz tā nepieklūst. Taču galdiņu te ir daudz, daudz, mēs atrodam sev kaktiņu un ēdam picas. Mēs esam tādā kā balkonā, zem mums ir vēl viens terases līmenis ar sēžamspilveniem. Pica nav slikta, lai gan tā nav arī bezgalīgi pārsteidzoša. Nu pica, kā jau daždien pica. Bet zem zaļa koku baldahīna 🙂

Pēcāk mēs vēl un vēl staigājam pa parku, tas ir liels un patīkami ainavisks. Kaut kur mēs atrodam otru dīķi, kas ir tā vienkāršāk noformēts, bet arī ļoti jauks. Tad, kad mēs pamazām atkal tuvojamies parka centram, sākam saklausīt mūziku, laikam pūtēju orķestris, Game of Thrones tēma. Mēs pieņemam, ka spēlē pie pils, atnākam līdz pilij – te nekā nav, bet mūziku dzird. Mēģinam iet tuvāk, bet viena no takām izved mūs ārā pie dārznieka mājiņas, kur ir mūsu riteņi. J. domā, ka mūzika ir pilsētā, nevis parkā. Paņemam riteņus un braucam gar otru parka malu uz mūzikas pusi. O nē, mūzika tomēr ir parkā, tikai pie pašas ziemeļu malas – tur ir tāda apaļa nojume uz kolonnām, rotunda, un tajā spēlē pūtēju orķestris. Orķestri starp citu sauc Vasara. Pieslēdzam riteņus parka ārpusē pie novietnes un ejam pa mazajiem sāna vārtiņiem iekšā klausīties. Bezmaksas koncerts, cilvēki sasēduši gan uz krēsliem, gan zālītē, apkārt dejo dažādu vecumu bērni. Brīva, nepiespiesta gaisotne, orķestris spēlē visādus populāros gabalus, filmu tēmas utt.

Pēc negaidītā koncerta ejam vakariņās. Es ierosinu, ka centrālās un austrumu Eiropas ēdiens ir jau daudz ēsts, ka jāmēģina atrast ko žanriski atšķirīgu. J. aizved mūs uz zivju restorānu gājēju ielā. Viesmīle entuziastiski iereklamē, ka viņiem šodien esot tāda netipiska lieta, “catfish”, liels kā delfīns esot atvests. Es sasmejos un ņemtu to, iepazīšos, kas tas ir. Tikai, kad ir jau pasūtīts, J. man pastāsta, ka “catfish” ir tas pats sams. Nu labi, tad ar pilnīgi jaunu lietu es neiepazīšos, bet nu arī nav slikti. Liels sams ir trekns kā tāda cūka, tāpēc cepšana/grilēšana ir viena no labākajām lietām, ko ar to var darīt, lai taukus patecinātu ārā. Turklāt te vēl klātī nāk ārkārtīgi garšīga gaileņu mērce, pareizi sagatavota, ne miņas no rūgtuma. Desertā izmēģinu desertu, kas nosvētīts par “Lapseņu medu”, bet man asociējas visvairāk ar olu liķiera krēmu. Vakars ir skaidrs, saulains un ideālā temperatūrā, nesalstam un necepamies. Sežam terasē tieši tādu gabaliņu no ielas, lai varētu uz tur staigājošajiem cilvēkiem noraudzīties, bet justies ērti distancējušies. Restorāns ir varbūt pat labākais, kas šajā ceļojumā mums ir trāpījies, un pēdējam vakaram tas ir ārkārtīgi piemēroti. Diskutējam par supersvarīgu tēmu, vai Pinot Gris ir labāks par Grigio.

Kamēr atbraucam līdz viesnīcai, saule jau ir norietējusi, un es mazu brīdi sabaidos, vai administrācijā būs, kam atdot velosipēdus. Ir. Viss labi. Apsēžamies viesnīcā un apsveram, vai turēties pie sākotnējā plāna šovakar iet uz jūru. Lēni un grūti iztaisamies – sametam peldkostīmus, dvieli un vēl pāris niekus pārtikas aukstumsomā, jo tā ir visbrīvākā somai līdzīgā lieta, kas mums ir, nemēģinot izkrāmēt neko baigi. Jūra nav tālu – arā no kempinga teritorijas, pa labi un tas taisni pa lielu, platu grantētu taku. Galā ir arī laipas ar soliņiem.

Peldēt tā arī neaizejam, pamērcējam pēdas un paskatamies, ka daudz kur ir saskalotas ūdenszāles. Sporta pēc atrodam vietu, kur ūdenszāļu gandrīz nav, bet pēdas salst, izģērbties negribas, un tā nu mēs vienkārši sēžam un skatamies viļņaino jūru un krāsainās rieta debesis. Sēžam ilgi – kamēr man kāju pirksti sasalst galīgi ragā un pie debesīm jau ir parādījusies krietna čupa zvaigžņu. Spriežam, ka uz dienvidiem laikam redz Klaipēdas optisko piesārņojumu, jo kas gan vēl tur tāds oranžīgs blāzmotu. Tālumā jūrā ir kaut kas ļoti spīdīgs, platforma vai kuģis ar vismaz piecām dzeltenām lampiņām. Kaut kur tālāk ir arī citi cilvēki, bet ne sevišķi daudz.

Atpakaļ nākot, mežā ir jau krietna tumsa. Izrādās, manam telefonam lampiņa ir gandrīz prožektors.

___________________
*) Mākslasdarbs.

Kur-mēs-esam-kas-mēs-esam Palangā

Braucot uz Palangu trāpam ļoti dzīvā satiksmē. Kas, ko, sasodīts? Ā, izrādās, ir piektdiena, pieci pēcpusdienā, turklāt ļoti skaista, saulaina vasaras diena, un mēs braucam virzienā *uz* kūrortu.

Īsi pēc pilsētas robežas Vāze sūta mūs pa labi. “Kas, ko” vēlreiz. Sasprūstam tupikā pie vārdiem kopā vēl ar 3 citām mašīnām. Uzraksts – kempings tāds un tāds. J. saka, ka adrese ir pareizā. Es prasu, lai viņš apskatās bukinga apstiprinājuma e-pastā, kā sauc viesnīcu, jo es esmu ļoti droša, ka es gribēju komfortu un ņēmu triju zvaigžņu viesnīcu, nevis telti kempingā. J. apskatās, ka nosaukums ir īstais. Pa to laiku sasprūdums arī ir mazliet atrisinājies – viena mašīna ir iebraukusi kempingā, divas ir pieparkojušās malā un pa vidu vēl kaut kā viena ir izlavierējusi no kempinga ārā. Ā, un vēl viena ir iebraukusi, paskatījusies un aizbraukusi prom, jo neīstā vieta. Labi, brauksim iekšā. Tūlīt aiz vārdiem ir šlagbomis. Es samulstu: atstāt mašīnu nepieskatītu pie šlagbomjiem man vienmēr ir šķitis ļoti nepareizi, bet ko tad? Iedodu J. dokumentus un sūtu viņu noskaidrot, kas ir ar mūsu rezervāciju un kas mums vispār jādara. Ir neloģiski sūtīt J. risināt rezervāciju manā vārdā, bet tā kā braukt māku tikai es, tad pie auto jāpaliek man. J. ir atpakaļ pārāk drīz. Es iekšēji saņemos, ka vai nu nepareizā vieta vai tomēr jāiet pašai, bet izrādās vajag 4€, nevis mani. Kas? Pilsētas tūrisma nodoklis! Džīz, labi.

Izrādās, šis ir ļoti multifunkcionāls kempings, kurā ir iekļauta treileru stāvvieta, telšu laukums, kempinga mājiņas un arī trīszvaigžņu viesnīca! Nu tā, vairāk uz otru milzīgās teritorijas galu! Un Kosmisko Brīnumu lai mēs noliekot vienkārši kaut kur pie viesnīcas. Labi, tas nemaz nav tik grūti, it īpaši, ja uzmanās nebraukt virsū bērniem, bumbām un visam pārējam, kas te kempingā ir visur, galīgi visur.

Kaut kur šajā burzmā J. mēģina vērst manu uzmanību uz to, ka mēs esam ļoti tālu no pilsētas centra, un pēc vairākiem “one thing at a time” viņam tas beidzot izdodas. Hmm.
– Es neatceros, ko es domāju, bet man noteikti bija labs iemesls šādai viesnīcas izvēlei… Nu varbūt arī nebija. Varbūt es domāju, ka mēs esam blakus Botāniskajam dārzam, nevis vairāk kā 5 km no centra… Varbūt tad, kad es rezervēju, centrā jau bija dārgi…
Mēs tā arī neuzzinām, kā tieši tas bija, bet nu fakts ir tāds, ka, ja mēs iesim katru dienu ar kājām uz centru, mēs daudz par daudz nogursim un pašu pilsētu neredzēsim. Bet! Šis kempings nav muļķi, viņi tiešām saprot, ka cilvēkiem, kas negrib vai netiek uz centru var ar zināmu uzcenojumu izīrēt vai pārdot daudz brīnišķu lietu. Te var izīrēt visādas raketes, bumbas sportam, grilus, kā arī nopirkt ogles… Un te var izīrēt veselu armādu velosipēdu, kā arī pāris elektriskos skrejriteņus. Velosipēdi ir 2€ stundā vai 10€ dienā un elektriskie skrejriteņi – attiecīgi 6€ un 30€. J. aktīvi iebilst pret iespēju pa šosejceļu bez ietvēm un ar tik dzīvu satiksmi (70km/h) braukt ar velosipēdu, bet mēs atrodam kartē, ka pa kāpu mežu ir izbūvēts veloceļš uz pilsētu. Nevis vienkārši taka, bet īsts veloceļš! Tas pat izrādās asfaltēts. Labi, īrēsim velosipēdus un brauksim vakariņās.

Kamēr nāk administrācijas meitene atslēgt un izsniegt mums riteņus, es piemetu prātā skaitļus un ciparus un pārdomāju – davai, braucam ar skrejriteņiem? Mana loģika grozās ap to, ka man gribas izmēģināt, rīt uz pilnu dienu ņemt būs dārgi, bet šovakar varbūt mēs iekļausimies mazāk kā 5 stundās. J. paskatās uz mani šaubīgu sejas izteiksmi, bet jau pēc brīža mēs pirmo reizi dzīvē izmēģinām šo ierīci. Administrācijas meitene raizējas, vai skrejriteņi strādā, kamēr es pāris minūtes tizlojos saprast ieskriešanos un tad akselerācijas slēdža nospiešanu. Vžūuuuuuuuuum! un es pēkšņi esmu gabalā. – Yes, it most certainly works!

Kā jau ar visām lietām, kas rada fiziski izjūtamu paatrinājumu, man sākumā ir bail. Un kā jau ar daudziem šādiem riteņtraktoriem, ātri braucot ir vieglāk saglabāt līdzsvaru, nekā lēni. Līdz ar to, kādu laiku es cīnos un nesaprotu, vai man jebkad šis iepatiksies. Iepatikās. Līdz brīdim, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, man tas ne tikai šķita tīri ciešami, bet pat visnotaļ patīkami.

Es prātā piemetu, ka Palangā zinu apmēram 2,5 objektus – dzintara muzeju ar botānisko dārzu apkārt un tiltu jūrā uz nekurieni. Botāniskajam dārzam un muzejam veltīsim rītdienu, tāpēc tagad jauši nejauši ļauju veloceliņam aizvest mūs uz nekurienes tiltu. Veloceļš izved mūs vispirms garām botāniskajam dārzam pa vienu malu, tad garām tā galam tuvāk jūrai un tad izrādās, ka tur paralēli jūrai ir gājēju un riteņotāju iela, kas ved uz pilsētas centru, Jūrates un Kastīša strūklaku, kur uz vienu pusi sākas tilts jūrā un uz otru pusi – pilsētas centrālā gājēju iela. Mēs sasmejamies par sevi un to, ka mūs pārsteidz fakts, pa pilsētā ir vismaz divas gājēju ielas, bet patiesībā jau ir mazliet žēl, ka ar ko tādu var mūs pārsteigt.

Piektdienas vakarā pilsēta ir superdzīva un cilvēku ir jūra. Es mazliet vēlos, kaut būtu uz tilta/mola gadījusies kādā mierīgākā dienā, bet mums nav daudz ko cimperlēties, jo svētdien mēs braucam prom, un vienas nedēļgales ietvaros te cilvēku daudzums neko pārāk nemainīsies. Šis tilts uz nekurieni ir gara, gara uz pāļiem uzstiprināta koka laipa, kas iesniedzas tālu iekšā jūrā un tad pagriežas pa labi. Apkārt ir kārtīgas malas, pie tām var redzēt pa kādam makšķerniekam. Kamēr mēs aizejam līdz galam, patiesībā sanāk kārtīgs gājiens, bet ir tā vērts – beigās tu stāvi jūras vidū un vari noskatīties uz krastu plašā gabalā. Turklāt cilvēki ir slinki, tāpēc pašā galā ir tukšāks 🙂 Šis tilts ar tā nekur nevedošo galu man nekorekti, bet ļoti dzīvi asociējas ar paceļamo tiltu no Mio, manu Mio. Mazliet pabrīnos, ka neredz nekādus upes molus. Vēlāk izlasu, ka 19.gs beigās kāds te mēģināja uzbūvēt piestātni, lai atpūtnieki no Liepājas uz Palangu var braukt ar ērtībām, bet īsti labi tas nebija strādājis – pēc katras vērtas piestātne bija ar smilšu čupu un pēc dažām sezonām kļuvusi pavisam nelietojama. Bet nu cilvēki pieraduši, ka tur tāds ir. Un tad nu mūsdienās pāri mazajai akmeņu strīpiņai (to var redzēt starp pāļiem) uzbūvēta daudz lielāka un platāka laipa tīri cilvēku priekam un pilsētas atpazīstamībai.

Jūrates un Kastīša (nezināma senuma mīts par jūras dievieti, kas iemīlējusies mirstīgajā) strūklaku notvert kadrā bez svešiem pozētājiem piektdienas vakarā ir pacietības misija, bet pēc kāda brīža izdodas. Ar skrejriteņiem pie rokas dodamies pa centrālo gājēju ielu prom no jūras. Šī ir viena no retajām vietām Palangā, kur mēs atradām aizliegumu braukt ar velosipēdiem (otra ir botāniskā dārza grantētie celiņi), un mēs nolemjam, ka pieklājīgi būs skrejriteņu jautājumos vadīties apmēram pēc velonoteikumiem. Aizliegumam ir pamats: te šobrīd nav kur ābolam nokrist, tik daudz ir cilvēku, un jebkāda braukšana te ir neadekvāta. Iela atgādina Jomas ielu Jūrmalā. Visās malās ir ēdieni, šur tur arī suvenīri un pa kādam apģērba gabalam. Garāmejot redzam arī iluziju muzeju, bet nošimpējam to: ārā redzamais akmens gabals, ko it kā tur gaisā ūdens strūkla, pārāk redzami balstās resna metāla puļķa, un, pats galvenais, ilūzijas nav ēdamas. Vakariņu laiks!

J. aizved mūs uz vakariņās nost no burzmas uz kādu viesnīcas restorānu. Te es uz brīdi sajūtos kā barbars ar barbaru metodēm, kad sākam jautāt, kur pieslēgt skrejriteņus. Atbilde bija pieklājīgi formulēts “nu nolieciet kaut kur, kur jums pašiem patīk”, bet mana Rīgā audzinātā dvēsele nespēja pieņemt, ka varētu atstāt nepieslēgtu braucamrīku, kurš turklāt pat nepieder man! J. galanti piesakās kaut kā to atrisināt un sūta izvēlēties galdiņu. Restorāna interjers mani apbur – šķiet viesnīca ir ne sevišķi liela ēka (viesnīcu standartiem) un restorāns mīt pa daļai pagalmā un pa daļai vestibilā – tepat ir bārs, vīteniskas kāpnes uz otro stāvu un reģistratores galds. Interjers siltos toņos un vidū ir kaut kas, kas izskatās pēc kalta metāla kamīna un svečtura grēcīgas mīlas augļa – iekšā sveces, visos sānos stikla paneļi, bet skurstenis arī ir. Un tas viss uz kājiņām. Mazliet pabrīnamies, ko diez nozīmē, ka pie daudziem gaļas ēdieniem rakstīts “circulated”, un es tieku pie ārkārtīgi mīkstas pīles kājas. Un pie laba šokolādes fondanta. Šokolādes fondanti tagad ir modes ēdiens, bet tas nemaina faktu, ka labi pagatavots tāds (ar stingru maliņu un mīkstu vidiņu) ir atzinības vērts. Aveņu saldējums klāt atkal mazliet garšo pēc bērnības košļenēm – patīkamā veidā, taču neierasti. Laikam rietumlietuviešu priekštats par avenēm atšķiras.

Atpakaļceļā esmu pie braucamrīka pieradusi tik tālu, ka spēju novērtēt arī mežu par spīti tam, ka saknes no apakšas ik pa brīdim ir izspiedušas asfaltu nedaudz uz augšu. Tuvāk pilsētai tas ir jaukts mežs ar lapukoku pārsvaru un kārtīgu pamežu, bet uz kempinga pusi tas kļūst par skraju priežu mežu ar tādām kāpu zālēm zemsedzē. Skaists mežs, un, lai vai kāds bija iemesls viesnīcas izvēlei, tad ar braucamrīku doties cauri šim mežam ir patiešām brīnišķīgi. Vienā vietā starp kokiem var redzēt jūras stūrīti, un saule zeltojas starp koku stumbriem.

Kempingā mums ieskaita braucamrīku īri par trim stundām. Godīgi sakot, man šķiet, ka viņi vienkārši ir labi, nevis ka tam ir matemātisks pamats, bet tā pa īstam mēs nezinām, jo izbraucot nepaskatījāmies pulkstenī.

Klaipēdas pils

Vakarā pēc atgriešanās no Kuršu nērijas gājām mazliet pastaigāt pa Klaipēdas centru un paēst vakariņas. Staigājām bez sevišķi skaidra plāna (hmm, dīvaini, ka nav nevienas baznīcas, ko aplūkot), bet sanāca atkal atnākt pie Danes upes. Aplūkojām tur pietauvoto barkentīnu (buru kuģis ar daudz mastiem) Meridianas. Diezgan izskatīgs kuģis, nu kopš septiņdesmitajiem piestrādā par restorānu, bet vispār ir būvēts 1948. gadā Helsinkos un atdots Padomju savienībai, atmaksājot kara zaudējumus. Vēl mēs aizklīstam līdz Jāņa bastionam – pārpalikumam no 17-18. gadsimta nocietinājumiem, kas mūsdienās izskatās pēc grāvja apņemtas trijsturainas salas. Kā jau parasti šādās pilsētās, lielākā bastionu daļa ir sen norakta, lai atbrīvotu vietu mūsdienīgākām būvēm. Mūs pārķēra nogurums, tāpēc vakariņas atradām atceļā Teātra laukumā restorānā, kas saucās Senā Hanza (bet nekādas līdzības ar Tallinas Veco Hanzu :D)

Nākamā dienā J. praktiski aizrādīja, ka nav iemesla braukt uz Palangu pārāk laicīgi, jo tas ir tuvu, bet iečekošanās viesnīcā ir tikai no trijiem. Nu labi, tad aiziesim līdz skulptūru parkam. Tas ir liels, liels parks, kas atrodas vecas kapsētas vietā. Kādis pāris kapakmeņus tur var atrast, bet vispār Klaipēdas tūrisma informācijas mājaslapā citētais vēsturnieks par padomju laikos notikušo kapsētas transformāciju izsakās diezgan skarbi – labos nolūkos balstīts vandālisma akts. Ēmm, jā. Taču jāatzīst, ka abstrahējoties no depresīvās vēstures, tas ir brīnišķīgs parks. Tajā ir mulzumdaudz vecu, resnu koku, soliņi, bagātīgs celiņu tīkls, un, kad man jau šķita, ka esam visu apgājuši, atklājas vēl tikpat liela parka daļa (L veida forma). Parkā ir pāri pa simt skulptūru – dažādi autori un dažādi žanri. Dažas mani neintersēja, bet par dažām mēs ļoti sajūsminājāmies. Cilvēku uz velosipēda ar bērniņu aizmugurē mēs atnācām nofotogrāfēt otrajā aplī. Savukārt pie statujas ar jaunu sievieti, kas velk pāri galvai džemperi, mēs ilgi stāvējām un brīnījāmies, par ko viņa par joda māti nosaukta!? Pēc atgriešanās uzmeklēju parka mājaslapu, tur ir arī attiecīgā skulptūra ar anglisko nosaukumu “Melna sieviete”. Nu nez.

Pēc vienas smalkas konditorejas apmeklējuma (kūkas un kafija dievīgi, mandeļu bezē gan pasausi) dodamies apmēram atpakaļ. Pa ceļam ietrāpam vienā jaukā kājāmgājēju ielā ar visādām mazām skulptūriņām un soliņiem. Apsriežam, ka tas ir tas, kas varētu būt Rīgas Barona ielas nākotne, ja cilvēkiem pietiktu spēka uz to saņemties.

Kad ejam tālāk, J. saka, ka uzreiz izbraukt ir par agru, tāpēc es ierosinu aiziet apskatīties, kas ir aiz bastiona, ko mēs varējām katru dienu pa viesnīcas logu redzēt. A tur, izrādās, atrodas Klaipēdas pils ar vairākām muzejekspozīcijām! Bastioni ir aptuveni L veidā, tur var uzkāpt augšā un paskatīties lejā uz kanāliem. Vēl no augšas var redzēt ar krāsainiem ķieģeļiem izliktu vēsturiskās pils plānu – ar precizitāti līdz istabiņām. Var kā bērnībā mājiņas spēlēt, tikai te ir gandrīz pilna pils, ja neskaista arheoloģiskos izrakusmus vienā malā. Pēc viena neveiksmīga mēģinājuma nopirkt biļetes pie tantītes, kas viņas nepārdod, bet tikai kontrolē, ka mums tādas būtu, mēs tomēr tiekam nosūtīti uz kasi. Izrādās, pa dažām naudiņām var dabūt vienu biļeti uz visām laikam četrām ekspozīcijām. Ekspozīcijas ir viena par Klaipēdu Otrajā pasaules karā, viena par cietokšņa vēsturi, viena – pagaidu – par senbaltu lietām un Lietuvas muzejiem (grūti saprast, kas te notiek, jo nav tulkojumu), un viena mazliet par pilsētu pēdējos gadismtos. Pamatizstāžu vienojošais elements: priekšmetu nav briesmīgi daudz, ekspozīcijas nespiež uz lielumu, bet tās papildina prātīgi izvēlētas vizualizācijas, kas rāda izmaiņas laikā un tamlīdzīgas lietas.

Nesecīgi uztrāpam vispirms uz Otrā pasaules kara ekspozīciju. Es mazliet čīkstu J., ka nez vai tā ir laba ideja, jo tas būs daudz, nogurdinoši un depresīvi. Patiesi izrādās tikai pēdējais. Pie ieejas ir kartītes ar starpkaru ainiņām – kūsājoša pilsētas dzīve – tirgi, lidmašīnas nolaišanās, viesi, uzvedumi. Pēc tam ir pāris telpas par to, kas notika karā. Jā, kas notika karā? Tā kā Klaipēda ilgi ir bijusi Prūsijas sastāvā un tikai 20-tajos gados kā Lietuvas nacionālās kustības centrs pievienota Lietuvai, tad Hitlers 39. gadā to ļoti strauji anektē un pat parādi par to notur. Kad tuvojas frontes līnija, lielākā daļa iedzīvotāju tiek evakuēti. 44. gada beigās un 45. gada sākumā Klaipēda tiek bombardēta, apšaudīta, bombardēta, apšaudīta un tā tik ilgi, kamēr Padomju armija ieņem pilsētu, kurā pirmajā nedēļā izdodas saskaitīt veselus 6 iedzīvotājus. Drusku ilgākā laikā tiek jau pie gandrīz 30. Muzeja ekspozīcijā iekļauta vizualizācija, kas secīgi parāda, kuras Klaipēdas vietas ir bombardētas. Būtībā – praktiski visas. Tāds, lūk, ir izskaidrojums tam, ka vecpilsēta neizskatās sevišķi veca un ka mēs centrā nevienu lielo katedrāli neredzējām. Ar pilsētas atjaunošanu iet ilgi un smagi, jo evakuātie cilvēki atgriežas sajukumā, kur nav ne darba, ne iztikas, nedz arī kādas skaidrības par īpašumtiesībām, un daļa no viņiem vienkārši lūdz evakuēt sevi atpakaļ uz Vāciju.

Tur, kur mēs nakšņojām, blakus bija tāda viesnīca, kas labi redzās kā mūsdienu arhitektūra, kas koķetē ar vēsturi – pāri stikla sienām pārbūvēts vācu viduslaiku stila koka režģis kādā agrā pildīja mūrējumu iekšā. Muzejā kādā videomateriālā es ievēroju, ka 30. gados šajā vietā ir stāvējusi līdzīgas formas ēka ar īsto koka režģi, līdz ar to jaunā ir viņai veltījums.

Vēl mēs šo to uzzinām par cietokšņa vēsturi. Cietoksnis te ir jau no 13. gadsimta – vācu krustneši apmetās gan te, gan Rīgā stipri līdzīgā laikā. Gadsimtu laikā cietoksnis ir pārbūvēts, paplašināts, pārbūvēts vēl un vēl, līdz 18. gs. beigās savu nozīmi zaudējis. Līdz 19. gs. beigām tas bijis pilnīgi nojaukts un tā vietā salīdušas ostas ēkas. Pag, bet kur tad mēs te tagad atrodamies? Pagrabi, šķiet, ir saglabājušies vienkārši aizrakti, bet vairums lietu, kas ir te virs zemes ir rekonstruētas/uzbūvētas no jauna, turklāt sapnis ir rekonstruēt pilnu bastionu komplektu apkārt, kanālu, un tad pa stūrītim vien arī pils būves. Oho! No vienas puses varētu tiepties, ka tā nav pietiekami īsta vēsture, no otras puses, tas ir fantastisks veids, kā parādīt lietas, demonstrēt, kā tas ir dabojies, kad tika lietots.

Pa pils muzeju esam aiztaigājušies krietni ilgāk nekā plānots, pēc tam beidzot dodamies uz Palangu.

Kuršu nērija

Pa ceļam uz Pāvilostu mēs braucām cauri Ēdolei, tāpēc es izstāstīju vecu leģendu par nosaukumu*. Tuvojoties Klaipēdai sākām jokot, vai tad te ir ēsti klaipi. Vikipēdija gan saka, ka tam drīzāk ir sakars ar klajo pēdu, precīzāk sakot, attiecīgajiem kuršu vārdiem, kas tobrīd kopā nozīmējuši gludu vietu.

Klaipēdā iebraucām jau krietnā pēcpusdienā un bez būtiskiem starpgadījumiem. Kosmiskā Brīnuma nolikšana maksas vietā un mēģinājums piereģistrēties blakusviesnīcā neskaitās. Mūsu viesnīcā ir diezgan glīti, plaši numuriņi, un tā atrodas netālu no ostas. Vispār jahtas ir arī kanālā mums aiz loga. Pirmajā vakarā izmetam mazu līkumiņu pa vecpilsētu un paēdam vakariņas vietā, kur Trip Advisor sola Centrāleiropas virtuvi. Es sāku saprast, ka Centrāleiropas nozīmē vienkārši “parastais ēdiens”. Bet ēdiens nav slikts un ēst gribas. Pēc vakariņām it kā gribas pastaigāt pa vecpilsētu, bet neko daudz vairāk kā Teātra laukumu un vienu skaistu sienas grafiti (pa visu mājas galu divapus stāvu augstumā) neredzam, jo es sāku salt, bet visas jakas ir aizmirstas viesnīcā. Ejam atpakaļ.

Pie viesnīcas es izmetu mazītiņu līkumu uz ostas pusi. Ostas rūpnieciskās daļas mani neinteresē, bet tepat blakus viesnīcai ir neliels, pagriežams gājēju tiltiņš ar koka klājumu un kaltām margām. Vēlāk (pēdējā dienā, brokastis ēdot) mēs pat redzēsim, kā to griež – ar rokām, divi vīri staigā ap centrālo stabu un griež sviras plecus. Otrpustiltam es ieraugu vienu spoka skulptūru (tas lien ārā no kanāla) un vienu mazām figūriņām rotātu vējrādītāju. Nav ne jausmas, vai tas spēj arī pašu vēju parādīt. J. norāda, ka pāri ūdens strēlei redzamais mežs ir Kuršu kāpa.

Nākamā dienā pēc lēna iesākuma (brokastis nav ne sliktas, nedz labas, kafija nekāda, mērķi un vēlmes neskaidras) un neliela līkuma pilsētā braucam uz Kuršu kāpu. Pilsētā ir kaut kas jocīgs, bet es vēl īsti nespēju noķert, kas. Ir grūti uztvert, kur ir vēsturiskā centra robežas, kā minimums.

Uz Kuršu kāpu mūs pārved mazs prāmītis. J. ir izpētījis, ka noteiktos laikos tas ved ne tikai pāri, bet arī gabaliņu tālāk, tieši uz delfināriju. Tajā galā ir daudz cilvēku, iespējams, pat mazliet par daudz. Taisos stāties rindā, bet klausos, ka skaļruņos aicina visiem, kas var, biļetes pirkt internetā, nevis stāvot rindā. Pēc dažām minūtēm J. biļetes ir rokā. Delfīni ir forši, tie lēkā, ēd zivis, met salto, ēd zivis, spēlē bumbu, ēd zivis, peldas figūrās ar treneriem, šļakstās un kopā dzied. Kādu brīdi mēs ar J. apspriežam labturības aspektus – tā kā delfinārijs nav ceļojošais cirks, te vismaz teorētiski ir iespēja labāk rūpēties par dzīvniekiem, bet mārutks viņu zina, vai to dara. Vikipēdija zina stāstīt, ka Eiropa regulē minimālo baseina lielumu, bet vispārīgi uzreiz vieglu atbildi nedod (aspekti, elementi, vēl aspekti) un roumingā internets draud beigties. Un ir patīkami, ka delfīni motivējas ar zivīm, nevis pātagām. Un vēl ir patīkami, ka mums nav sēdvietas pirmajā rindā, jo, delfīni izrādās lielāki, kā es atcerējos, un tāds salto pārvieto ļoti daudz ūdens.

Pēc tam ejam uz jūras muzeju, es gribu redzēt akvārijus. Muzejs ir ierīkots vecā cietoksnī (apkārt ir pat grāvis un nocietinājumi, grāvī dzīvo pelikāni), tāpēc tajā ir gan ekspozīcijas par vietas vēsturi, gan viena telpiņa ar dažādu kuģu modelīšiem (heh, Heijerdāls te ticis pat pie diviem), gan visādi enkuri. Nocietinājuma ēka ir pārbūvēta par jūras dabas muzeju un akvāriju kompleksu, tai apkārt baseinos dzīvojas pingvīni un roņi. J. ātri vien pasludina, ka roņi ir vislabākie, iespējams, viņu apbur suniski ūsainie purni ar lielām, aizveramām nāsīm. Vienam baseinam pielikta zīme, ka te dzīvo ronēni, kas salasīti savainoti jūrmalā. Kad paaugšoties līdz izdzīvotspējai, laidīšot atpakaļ. Iekšā, tātad, ir akvāriju un dabas muzeju mikslis. Dabas muzejā ir daži zivju maketi, viens milzīgs vaļa galvaskauss (uff, ja galvaskauss ir maza auto lielumā, tad pilno garumu aptvert ir necilvēcīgi), kā arī milzīga, milzīga gliemežvāku kolekcija. Lieli, mazi, ar asumiem un bez, plaukti pa visu sienu un ne jau mazai telpai. Meitenīte manī, kas jūrmalā lasa gliemežvākus, ir pilnīgi un bezcerīgi apburta.

Vēl jūras muzejā ir akvāriji. Sevišķi interesanti ir skatīties koraļu akvārijus, tie ir kā tādi zaraini citplanētieši, bet manas acis nezkāpēc sāk pamazām dot mājienus, ka blenšana apaļos ūdenstraukos vispār ir nogurdinoša lieta. Muzejs attapīgi sakārtots, sākot ar mazākām lietām, mulāžām un manekeniem un beidzot ar iespaidīgajām lietām – pēdējā etapā lielajam storu akvārijam var iziet caur apakšu un nonākt pie stikla paneļiem roņu un pingvīnu mītņu zemūdens daļai. Tunelis zem storu akvārija ir liekts visos aspektos – es, blenzdama uz stores zobiem (storēm neesot zobu, es nezinu, kam piederēja mute ar trijstūrainajiem zobiem, kas peldēja pāri), ieskrienu ar pieri liekumā, jo tas ir, cik pārsteidzoši, caurspīdīgs. Tētīt, tās zivis ir lielas. Pingvīni īpaši pie stikliem nenirst, bet pie roņu stikla es uzzinu, ka ronim uz “astes” ir kāju nagi. Jo nu tie ir pēdu analogi. Tā lūk.

Iznākot ārā, es kādu brīdi juku jukām runāju par to, cik ļoti nogurušas ir acis, par to, ka mazliet sāp galva, un par to, cik ōsam ir šie radījumi un akvāriji un gliemežvāki. Mēs piemetamies atpūsties kafejnīcā, kur ārā cilvēki sīksti dala pie galdiņiem pietrūkstošos krēslus. Mēs apsēžamies iekšā, kur ir drusku smacīgāk, bet daudz klusāk, tiklīdz rinda noskrien. Aveņu saldējums garšo pēc bērnības kožļenēm. Tas nav slikti, bet mazliet negaidīti gan.

Mēs uzzinam mazliet par cietokšna vēsturi (īsumā: nav nekāds pārsteigums, ka garas pussalas pats gals šķiet laba pozīcija militāriem nocietinājumiem nezin cik gadsimtus) un tad dodamies prom no muzeja – pastaigāties pa kāpu. Nērija ir pietiekami plata, turklāt mēs ejam slīpi, tāpēc sanāk vispirms iziet cauri pamatīgam, skaistam kāpu priežu mežam, kamēr nokļūstam pie jūras. Liedaga profils ir kā tāds izgāzies L burts – vispirms kāpa stāvslīpi iet uz leju vairākus metrus, un tad seko plata, plata pludmale, gluda kā galds. Dienā, kad mēs tur staigājam vairāk kā pusi šī platuma aizņem smiltis tajā ideālajā mitrumā, kur smiltīs negrimst kājas. Es nostaigāju lielu gabalu, tā arī nenovelkot kedas. Ir tik daudz mazo gliemežvāciņu, ka tie kraukšķ zem kājām vietām. Lai laudis nebojātu kāpu un sevi, ik pa nelielam galam ir kāpnes tikšanai augšā/lejā. Kāpņu galā var stāvēt un domāt, vai tagad redz vairāk jūras. Vai vispār ir iespējams redzēt vairāk jūras.

Pa vidu stap kāpas galu un Smiltīni es ierosinu apsēsties smiltīs un atpūsties. Mums nav segas, bet diena ir sausa un smiltis ir siltas. Apsēžos, nē, atguļos smiltīs un mēģinu aizlikt rokas priekšā sejai tā, lai netraucē ne saule, ne vējš. Tas nav viegli, jo ziemeļrietumu vējš pūš sejā smiltis. Te mani glābj fizmatu hūdijs. Tātad, no šīs dienas hūdijs ir zināms kā lielisks pludmales apģērbs!

Kuršu kāpā jūra nezkāpēc šķiet lielāka un mežonīgāka nekā, piemēram, Saulkrastos. Tā šodien ir pazaļgana un viļņaina, un cilvēku šajā vietā praktiski nav, tāpēc mums ir viens no visīstākajiem atvaļinājuma brīžiem, kādi vien mēdz būt.

Pret Smiltīni (paldies, GPS kartes, klau, Eiropa, kā tur ar to Galileo iet?) šķērsojam kāpu atpakaļ uz jomas pusi. Gaidot pārcēlāju, piemetamies tuvējā restorānā un pasūtam uzkodas vai desertus. Mans deserts ir tāds kā liels, karsts smilšu cepums ar mandeļu un medus kārtu, papildināts ar milzīgu kaudzi putukrējuma. Mazliet aizlīpu, bet apsveru ko tādu izmēģināt uzmeistarot mājās. Ēdot lasu par Kuršu nēriju un to, ka tā ir savā īpašā veidā ļoti trausla – ja apstākļi pamainās, tad izformēt smilšu čupas nav nemaz tik grūti, pat tad, ja tās ir ļoti, ļoti lielas. Vēl es lasu par kurseniekiem, kuri tā arī nekad neuzzināja, ka varētu būt latvieši, jo no Kurzemes uz Kuršu kāpu izceļoja tad, kad būšana latviešiem vēl nebija izgudrota.

Atpakaļceļā prāmis smird. Pareizāk sakot, vējš vēl jo projām ir ziemeļrietumiem, tāpēc šajā virzienā braucot, visas prāmja izdedžu smakas sapūš atpakaļ prāmī.

_________
*) Sēž zemnieks ceļa malā, brauc garām barons. Barons vāciski prasa, kā sauc šo vietu. Zemnieks nesaprot, tāpēc atbild to, ko viņam šķiet, ka viņam prasa, t.i., ko viņš dara: “Es ēd uoles!”

Klau, cikos mums jāizbrauc uz Klaipēdu?

Nākamajā rītā mums gribas romantiku, aizejam divatā uz kafejnīcu Laiva iepazīties ar turienes bagetēm. Bagetes ir diezgan lielas un sātīgas (mm, tagad es zināšu, ka kamambērs ar rukolu un saulē kaltētiem tomātiem ir laba kombinācija), kafija ir daudz labāka kā benzīntankā, un J. kaut kur ir izlasījis, ka te ir bijusi aptieka. Pēc brokastīm satiekam draudzeni un ejam uz molu. Pa ceļam iegriežamies jūras rotu veikaliņā, kur pārdod sienas dekorus no spektrā sakārtotiem, krāsainiem, jūras nogludinātiem stikliņiem. Pie izejas uz pludmali ir neliels skatu tornītis. Draudzene saka, ka tas ir kādreiz bijis meteoroloģisko novērojumu tornis. Es uzrāpjos augšā un veicu meteroloģisku novērojumu: pūš vējš, daudz un stipri. Tornis nav augstu, bet pārredzēt ļauj diezgan plašu pludmales gabalu. Te esot arī Latvijas sērfotāju un vējadēļotāju paradīze.

Uzrāpjamies uz mola. Sākums ir traks – mols ir šaurs un ļoti nelīdzens šajā vietā. Pēc nesenās restaurācijas tā tālais gals jūrā ir nobetonēts gluds kā galds, un bāka galā arī tāda skaista un oranža. Mola galā ir skaisti, lecoši viļņi, kas šļācas man virsū tad, kas paslēpjas, kad gribu fotogrāfēt, un uzmetas man virsū, kad uzgriežu muguru. Ejam atpakaļ, tas nezkāpēc ir daudz vieglāk.

Būtu tā kā jābrauc uz Klaipēdas pusi. Draudzene ierosina, ka vēl mēs varam uzmest aci vietai, kur Pāvilostas upe Saka satek no divām mazākām upēm, un pa ceļam vēl uzmest aci Upesmuižas parkam. Labi, tas nav daudz, daram tā.

Upesmuižas parks ir bijis sastādīts ap ļoti īstermiņā eksistējušu muižu – 19. gs. beigās uzceltā ēka jau 1905. gadā nodedzināta, turklāt vismaz plakāts šajā grēkā vaino kaimiņu pagasta iedzīvotājus. Parkā ir estrāde un trošu tilts pāri Sakas upei uz bijušo slimnīcu. Tilts, protams, līgojas un liek domāt par jūrasslimību. Mēs tomēr paliekam šajā pusē un mūs izved pa romantisku taku pa krauju virs upes krasta. Takai upes krastā sastādīti skaisti, vienādi koki, lai gan viens laika gaitā ir izšķiebies. Takas galā ir bijusī muižas vieta, no kuras palikuši brikšņi un muižas kāpnes. Kāpnes ved tieši uz upi, tās ir platas un gaišas, taču tām trūkst vairāku pakāpienu. Daudz pakāpienu. Blakus ir stends ar muižas fotogrāfiju. Jāa, es redzu, tā ir bijusi skaista vieta kādreiz. Gan raugoties no muižas uz upi, gan no upes uz muižu.

Braucot uz Sakas izteku nonākam pie Lejassakas baznīcas.
– Tagad te vajadzētu pa kreisi. … … Kur tu brauc? Apgriezties?
– Nu tu teici – pa kreisi.
– Šis nav pa kreisi!
– Ā, tas bija tas otrs pa kreisi uz pilnīgi otru pusi? Vajadzēja teikt ātrāk.
Nu tā notiek kompānijās, kur visi reizēm jauc puses un visi cenšas to slēpt, lai izskatītos sociāli pieņemamāk.

Beigās Brīnums paliek pie baznīcas. Baznīca esot slavena ar to, ka pie griestiem piekārta laiva, bet mēs to neredzam, jo nokautrējamies – vārti ir aizbultēti, tos var atvērt, bet mums šķiet, ka droši vien tur nav domāts tagad līst.

Eja uz Sakas sateku ved cauri vienam gandrīzpagalmam, kurā uzkrājušās tādas pagājušo gadsimtu liecības kā zīme “vēlēšanu iecirknis” un “PSRS valsts krājkase”. Meklētā sateka nav tālu. Mēs atrodam diezgan labu skatu, kur var redzēt, gan Saku, gan Tebru, gan Drubi. Godīgi sakot, mums nav īsti skaidrs, kura ir kura. Maniem biedri sajūsminās par to, ka upē ir ne tikai dzeltenās ūdensrozes, bet arī baltās. Es vienlaicīgi mēģinu fotogrāfēt, turēties un pārāk nenobīties, jo mēs atkal stāvam uz trošu tilta. Patiesībā tas ir diezgan normāls, plats tilts, analītiski skatoties, panikai nav pamata, bet man, acīmredzot, ir vienkārši bail no trošu tiltiem, ar pamatu vai bez. Otrā pusē viegli bruģēta taciņa ved uz dievsvienzinkurieni – OSM (atvērtajā kartē) ir sazīmēts daudz taku, bet šīs te nav, tā pat kā tilta – un mēs nolemjam neturpināt tālāk. Draudzene norāda, ka blakus ir interesantums – palieņu pļavu biotops, jo, re, te plašā laukumā aug vilkvāles.
– Vai, ja es iešu pakaļ tādai vālei, man būs slapjas kājas?
– Ne tikai. Viņām vajag kārtīgu ūdeni, nevis tikai mitru augsni.
Tā nu es neeju. Tā vietā mēs šķērsojam vēl reiz ļodzīgo tiltiņu un atgriežamies. Līdz Klaipēdai Vāze sola 2,5h braukšanas un ir jau kārtīgs dienas vidus. Ir laiks.

Starp citu, tā nebija taisnība. Vāze nezināja, ka starp Pāvilostu un Liepāju ir pamatīgs ceļa remonts.

Uz leišu jūrmalu caur Pāvilostu

Vasaras sākumā J. ieminējās, ka Igaunijā esam jau bijuši, tāpēc šajā atvaļinājumā būtu interesanti izmēģināt Lietuvu. Tālāk domas kaut kā aizplūda uz Klaipēdas pusi – nav tālu un tur ir akvāriji, delfīni un roņi. Nebūdami droši, ka mūs pietiekami interesē Klaipēda viena pati, paņēmām divas naktis Klaipēdā un divas – Palangā. Vēlāk (patiesībā īsi pirms brauciena) vēl radās doma uz vienu dienu iebraukt Pāvilostā, kur mēdz vasarot kāds mūžsens mans draugs. Lai mazāk stresa, paņēmām naktsmājas arī Pāvilostā.

Vakarā pirms izbraukšanas es ievēroju, ka man ir caur bukingu mēģinājusi sameklēt Pāvilostas viesu māja. Kad to pamanu, ir jau kārtīgs vakars, vienpadsmit, tāpēc ļaujos zvanītnepatikai un sarunu atlieku uz rītu – gan jau viņi tikai grib zinātāt, kad es ieradīšos, jo tur nav diennakts reģistratūras. Turklāt es negribu domāt, kad es ieradīšos – nu kad aizbraukšu, tad būšu!

Kā tad! No rīta, kamēr es pakoju čemodānā pēdējās apakšbikses, J. piezvana viesu namam. Tā un tā, viesu nams uz tiem datumiem jau esot aizņemts, un viņi nezinot, kā Booking.com atļāvis man piereģistrēt, tāpēc lai es atceļot reģistrāciju un paņemot citu viesu māju. Bet mana nauda? Lai es aizsūtot pieteikumu, man atdošot. Arghhh. Kaut kur dziļi manī vārās lielas, dusmīgi dusmīgas dusmas par to, ka pēdējās dienas rītā (vai pat iepriekšējās vakarā) atcelt ir cūcība un gan jau paši sajaukši pieejamības norādīšanu Booking.com sistēmā, bet tā pa lielam manas dusmas neko nemaina. Apsveru iespējas. Atrodu ātrumā divas: meklēt pašai jaunu hoteli, vai zvanīt Booking.com servisam. Paliekam pie pirmā, jo tiešām Pāvilostā tajā rītā var atrast līdzīgas cenas brīvu hoteli. Beidzot varam braukt. Izbraukšanas punktā gāž ar spaiņiem, vļē, tāpēc doties ceļā ir tīrā bauda.

Kaut kur Kuldīgas reģionā jau pilnīgi un galīgi pārstājis līt, saule spīd un mākoņi kā baltas aitiņas lēkā pa debesīm. Kabilē piestājam pie vietējā veikala. Blakus skaisti apzaļumotā dīķī (vai ezerā, kas lai zina) peld gulbis. Es kādu brīdi snaikstos to smuki ierāmēt fotogrāfijā starp koku stumbriem, kad J. sauc, lai es ejot paskatīties 100 metrus pa labi, tur kur autobusa pietura nav priekšā. Tur ir otrs gulbis, kuru pavada kādi trīs vai pieci gulbēni – lieli jau, bet nu pelēki un vīkšķaini spalvaini kā strausspalvu mēbeļu slotiņas.

Pāvilostā ierodamies pēcpusdienā. Pirms ķerties pie pilnvērtīgas atpūtas, nolemjam pirmām kārtām atrisināt draudzenes lūgto papildkvestu. Tas ir tā: mēs esam atbraukuši ar Kosmisko brīnumu, nevis autobusu, bet viņai ir defektīvs gāzes balons, ko vajadzētu apmainīt. – Bet šitos balonus var vadāt mašīnās, viņi nesprāgst? – Nu vietējie noteikti tā dara.

Operācija iet negaidīti veikli – braucot iekšā draudzenes sētā es ne tikai neizgāžu šauros, vecos koka vārtus, bet pat saņemu uzlavu, ka atširībā no kaut kā tur es neesot nobraukusi vecmammas puķes. J. iekrāmē balonu mašīnā un pēc nepilnām 15 minūtēm es jau dīki pastaigājos pa marinas benzīntanku, kamēr draudzene ved sarunas balona apmaiņu. Tas nenotiek bieži, tāpēc nevienam nav pilnīgi skaidrs, kā to labāk būtu jādara, bet visi iesaistītie ir labdabīgi un balons tiek samainīts pārsteidzoši ātri. Vēl viena piruete ap šaurajiem draudzenes vārtiem (pārsteidzošā kārtā gan vārti, gan puķes vēl aiz vien dzīvas) un varam ķerties pie atpūtas.

Kādu laiku sēžam ārā un ēdam salasītas, bet varen garšīgas vakariņas, kas sastāv no kartupeļu salātiem, ko mēs nevarējām atstāt mājās, lai nesabojājas, un karbonādēm, kas draudzenei esot palikušas pāri no radiem brīvdienās. Lietus uz pēcēšanas kafiju iedzen mūs iekšā, bet pēc neilga brīža tas ir beidzies, un mēs dodamies dzīvē.

Spontānas idejas raustīti aizbraucam uz Jūrkalni un pastaigājam gar stāvkrastu. Uz skatu platformas ir daudz cilvēku, tas mūs nevaldzina, kāpjam lejā un ejam pa krastu uz priekšu. Čurkstu alas nemana, bet nonākam pie nelielas upītes ietekas jūrā. Smilšu sanesumu dēļ dažviet tā ir tikai pāris centimetru plata urdziņa (uordziņa, teiktu vietējie), un tas rada sireālu kontrastu ar to, ka stāvkrastā ta ir izgrauzta grava visā stāvkrasta augstumā. Te jūra ir arī sagrūdusi dažus izjūrotus kokus, visi iespējamie augi aug krustu šķērsu jebkuros leņķos… Tāds kā mazs skats uz aizu, kur varētu sākties Robinsona Krūzo vai Šveices Robinsonu ģimenes zemes. Uz izjūrotā koka nevar sēdēt, tur ir lielo skudru ceļš.

Pēc atgriešanās Kosmisko Brīnumu nometam pie viesnīcas un ejam apstaigāt Pāvilostas parkus. Ir piecdesmitgades parks un simtgades parks, un es jautāju, vai būs simtpiecdesmitgades parks arī? Labs jautājums, saka draudzene, simptiecdesmitgade ir pēc kādiem 10 gadiem. Pāvilosta nav veca, bet, paklausoties draudzeni, man rodas aizdomas, ka senāki vai nesenāki radi ir bijuši kopā ar Pāvilostu gandrīz visu tās mūžu.

Pāvilosta brīnišķiga mazu mājiņu pilsēta ar ģeniālu plānojumu: vecajā daļā visi ceļi ved uz jūru, šķiet, daļa pat pa abiem galiem. Pārējie ar to vienu galu beidzas pie upes. Nu labi, izņemot Dzintaru ielu, kas izved uz šoseju. Es to jau zināju, bet J. pauž patiesas emocijas par to, brīdī, kad mēs stāvam kādā krustojumā un gan pa labi, gan pa kreisi redzam tālumā jūru. Starp citu, arī no mūsu šīsnakts guļamistabas var redzēt pāri kokiem stūrīti jūras.

Jubileju parki ir vienkārši, bet skaisti un zaļi. Piecdesmitgades parkā ozolu ielokā ir zīmīte, ka ozolu ir stādījis prezidents, hmm, laikam Zemgals. Kuru no tiem ozoliem? jautā J. Labs jautājums! atbild draudzene. Es pieļauju, ka neviens to īsti nezina, un tāpēc tur tā zīmīte tā daudznozīmīgi nolikta, viņa turpina.

Uz Upesmuižas parku (jā, pilsēta nav liela, bet parku te ir bagātība) mums vakarā iet vairs nav spēka, un es mēģinu stūrēt cilvēkus uz jūru. Draudzene ierosina, ka tad, lai būtu izzinošāk, noiet gar Pelēko kāpu un Jūrakmeni.

Pelēkā kāpa ir, nu, tiešām diezgan pelēka. Tā ir plaša kāpu josla, jo klāj dažas priedītes, daži nelieli ziedaugi (kaut kāds mārsila paveids ar maziem, lilliem ziediņiem), bet pamatā sūnas un ķērpji. Re, šis ir briežu ķērpis, draudzene stāsta. Un šis ūdenī maina krāsu no pelēkas uz zaļu, viņa turpina. Un šī ir pelageja… Es klausos un paralēli vēroju lejuplaidīgo sauli. Draudzene par ķērpjiem, sūnām un citām zaļām radībām ir mācījusies, un vispār es arī zinu, ka augiem ir sugas un nosaukumi, bet par spīti visam manas smadzenes to ietin zināmā sirealitātes aurā, izklausās mazliet pēc burvju vārdiem.

Jūrakmeni mēs atrodam diezgan viegli. Tas ir liels akmens bluķis gabalu no krasta, un to var redzēt pa lielu gabalu, tāpēc to tiešām ir grūti pazaudēt. Tas esot Latvijā vai Baltijā lielākais šāds jūrakmens. Mazliet ironiski, ka šāds lielais akmens ir nevis Tūjā, kur akmeņu ir vesela bagātība, bet Pāvilostā, kur tas ir vienīgais akmens nezcik garā gabalā. Pēc tam nākam pa pludmali uz molu pusi – atpakaļ tuvāk pilsētas centram. Beigu galā paņemam sedziņu un krietnu laiku nosēžam vienkārši jūrmalā. Nevarētu teikt, ka tas ir talantīgas plānošanas rezultāts, bet mums ir šādas tādas uzkodas, saulriets un iespēja vērot bezgalīgus viļņus. Pēcāk vakarā nosēžam krietnu laiku mūsu viesnīcā, pļāpājot par visādiem niekiem. Kad es atveru logu, lai pavēdinās, J. aizdomājas, ka Rīgā cilvēki dzird, piemēram, Torņukalna vilcienus, kamēr mēs šeit dzirdam jūru. Tas ir diezgan episki. Vēl episki ir tas, ka tieši aiz loga notiek daļējais mēness aptumsums, un mēs sazinkā pamanamies iziet ārā tieši uz tā maksimālo fāzi. Tāds klasisks, atmosfērisks vīna vakars, tikai bez vīna.

Gulta jūtas pārāk mīksta, sintētiska un čīkstīga, bet diena ir bijusi pietiekami nogurdinoša, lai mēs tikai par to pačīkstētu, nevis tāpēc negulētu.

Sīkumi

Šoreiz pārāk daudz detaļu ir palicis ārā, J. argumentēja, ka vajag epilogu.

Braucot uz Vīni, es laikam pirmo reizi sēdēju sēdvietā pie ailes ar nepazīstamiem cilvēkiem visapkār. Konstatēju, ka baigi grūti nosēdēt, ja nāk miegs, jo nav kur atspiesties. Pie loga ir daudz labāk, tur var pret sienu atspiesties.

Pirmajā dienā, staigājot pa Vīni un vērojot karietes, mēs ar J. izvirzījām tēzi, ka daudzi cilvēki savās kāzās patiesībā grib LARPot, tikai viņiem traucē tas, ka viņi to nezina, jo viņi nezina, kas tas LARP (brīvdabas lomu spēles, saīsinājums no live action role playing). Jo kāzās ļoti bieži cilvēki vēlās uzvilkt skaistus senāku gadsimtu iedvesmotu tērpus, noīrēt skaistu pili, reizēm arī karieti un vispār izlikties uz vienu dienu par gandrīz visspēcīgu pāri.

Brno maksāšana ar kartēm nav tik plaši pieejama kā Rīgā, bet šur tur var norēķināties ar eiro, tāpēc, piemēram, Jakuba tornī mēs samaksājam par ieejas biļeti katrs pa diviem eiro, jo kronu mums tobrīd nav. J. man pēc tam stāsta, ka nācēji aiz mums jautājuši, vai nevar norēķināties ar karti, un torņa gidam tas esot šķitis ļoti neaptverami un ārkārtīgi uzjautrinoši

Kādā brīdī mums apnīk dzert viesnīcas piezemēto kafiju un mēs dodamies iepazīties ar specializēto kafijas veikaliņu pāri ielai. Kad jāizvēlas kafija, mēs mazliet pacīkstamies ar savu kautrīgumu, un beigās vienkāršības labad paņemam to, kas ir dienas kafija – kaut kāda Ekvadoras. Mums par pārsteigumu mūsu kafijas mums atnes ne tikai ar ūdens glāzīti blakus, bet arī ar ķiršu liķieri. Bet piestāv ārkārtīgi labi. Mēs tur atgriežamies vēl.

Slavkovas restorānā, skatoties Napoleonam veltīto telpu konferences biedri ķiķināja par par īpaši nepiedienīgu porcelāna figurīņu, kurā bija attēlota meitene ar pliku celi… Līdz brīdim, kad virtuvē mazāk pamanāmā ailē tika ievērota tiešām nepiedienīga glezna.

Kapucīniešu laikumā restoriāniņā, kur mēs ēdām marokāņu liellopu, bija arī uzkodas, kas saturēja jauku maizīti, mājās marinētas olīves, ārkārtīgi garšīgu humusu un vēl kaut kādu sarkanīgu, laikam papriku izmantojošu pastu – muhamaru.

Gandrīz visu nedēļu, kamēr viesojāmies Brno, Brīvības laukumā bija jaunajam vīnam veltīts gada tirgus. Otrdienas vakarā, kad pirmo reizi tur iegriezāmies es nopirku pilnīgi ar lietu nesaistītu melnu iepirkumu maisiņu ar sikspārni. Laikam trešdienas vakarā mēs tur gājām pagaršot burčaku – jauno, līdz galam neizfermentēto vīnu, kas ir gandrīz biezsulas konsistencē, un tā garšā jūtama vien pavisam neliela alkohola pieskaņa. Daudzos stendos piedāvāja balto (labi, dzelteno), bet pāris – arī sarkano. Mēs ar J. nopirkām pa vienai glāzei no katras krāsas un tad salīdzinājām. Viņam labāk patika sarkanais, man baltais. Baltais bija maigāks, sarkanais tāds kā asāks. Vēl mums ļoti garšoja uz rievotas pannas apcepts sāļais, staipīgais čehu siers – te pārdeva pa 25 kronām gabaliņu vai pa 100 – piecus, un tie bija daļa apkūpināti pirms cepšanas, un daļa svaigi. Man apkūpinātais patika labāk, lai gan jāatzīst, ka pieci uz diviem cilvēkiem izrādījās daudz – sāļš, dzert sāk gribēties. Sestdienas vakarā mēs atgriezāmies vēlreiz – nopirkt mājās vešanai mazliet rulandske šedē un panašķoties vēlreiz ar sieru. Svētdienas rītā mēs redzējām, kā tirgus būdiņas tiek sparīgi jauktas nost – ballīte beigusies.

Brno ceļojums beidzās mazliet kā tāds antiklimaktisks romāns – vispirms es vairākas dienas skraidīju, atjaunojot pazaudētos dokumentus (ir jau labi, beigās izrādījās, ka makā bija vien kādi 15 eiro skaidrā naudā), un tad dzīve aizrāva mani jaunā ceļojumā, nedodot laiku apdomāties un izdarīt gala secinājumus, ko tad es par Brno domāju. Es domāju, ka…

Mājupceļš un Šēnbrunnas pils

Nākamajā rītā es pirms brokastīm vēlos pabeigt krāmēšanos, sametot čemodānā pēdējos niekus. Kad bikses ir kājās, čemodāns aizvērts, soma sakrāmēta, es pārbaudu pēdējo reizi maku, telefonu un fotoaparātu. Hmm, maka nav. Es iepīkstu, izkrāmēju visu somu (tajā ir daudz kabatu), bet maka tur tiešām nav. Izkrāmēju pašas iepriekšējā vakarā rūpīgi sakrāmēto čemodānu. Izkrāmēju vēlreiz somu. Pavaimanāju J. Nekas no tā nepalīdz un man vairs nav ne bankas karšu, nedz arī visa tā pārējā, ko nu cilvēki mēdz makos glabāt. Aizejam brokastīs. Es dzeru baltu kafiju un spļaudos, ka tā ir vēl jo projām nekāda. Piezvanu bankai noslēgt pazaudētās kartes. Banka veiksmīgā kārtā nejautā, vai es neesmu vakar iegādājusies ko eksotisku pa visu savu naudu. J. pieklājības pēc apvaicājas viesnīcas reģistratūrā, vai nav redzēts. Mēs piemetam, ka vakar vilcienā uz Brno man vēl noteikti bija. Es pieļauju, ka esmu, velkot ārā no somas fotoaparātu, izrāvusi to uz ielas, kad vakarā fotogrāfēju kādu baznīcu. J. ierosina pa ceļam noiet gar to vietu, kur es fotogrāfēju, es neatsaku par spīti tam, ka tā parasti naudas maki neatrodas. Veiksmīgā kārtā mans maks ir pārāk mazs, lai glabātu tur pasi, tāpēc dokuments lidostai man ir. Un man makā nebija arī neko daudz skaidras naudas. J. savukārt ir vēl mazliet gan čehu kronu, gan eiro.

– Mēģinam iet darīt vakar saplānoto, tas Tev novērsīs domas, – J. gādīgi ierosina. Es paklusēju par to, ko es domāju par savām domām, jo J. ierosinājums nāk no vistīrākās sirds, mēs izrakstamies no viesnīcas un dodamies.

Mūsu Brno plāns ir īss: aiziet uz vietu, kur aizvakar nācām ārā no Kāpostu tirgus pagrabu labirinta, nopirkt tur dažus magnētiņus mammām, tad aiziet uz kafejnīcu Kāpostu tirgus laukuma stūrī un pagaršot alžīriešu kafiju, un tad, ja nepietiek magnētiņu, ieiet vēl Vecā rātsnama infocentrā un paņemt tur kādu. Un tad uz staciju.

Kāpostu tirgus veikaliņā esoši magnētiņi atbilst mūsu prasībām. Mēs samulsinām pārdevēju, kura saka “te ir izeja, te ir izeja”, un mēs viņai atbildam “jā, mēs zinām, mēs te nesen bijām”. Es tikai šo rakstot iedomājos, ka lēkāt ar lielo čemodānu pa tiem pagrabu pakāpieniem būtu galīgi negudri pat tad, ja tā nebūtu izeja. Magnētiņus dabūjam, ideju iet uz rātsnamu atceļam un ejam dzert kafiju.

Internets vēsta, ka alžīriešu kafija patiesībā neesot nekādā sakarā ar alžīriešiem, tas ir Vīnes kafijai līdzīgs veidojums, kas esot raksturīgs Prāgai un tātad arī Brno. Tā ir maiga un ar pārmilzīgu putukrējuma kaudzi. J. dzer kaut ko, kas saucas par amerikāņu limonādi un ķeksē ar manu kafijas karotīti ārā konservētu augļu gabaliņus. Diena ir saulaina un visai šai pasēdēšanai piemīt visnotaļ konstatējams idilliskuma avots.

Vilcienā uz Vīni es nolemju, ka laikam tīri tehniski būtu jāēd. Palūdzu J. pāris eiro un dabūju divus kruasānus ar mocarellu un tomātiem. Šie kruasāni ir daudz kārtaināki un tradicionālāki pa franču modei. Viesnīcas kruasāni bija tādi maizīgāki. Starp citu, man patika tie maizīgie kruasāni, turklāt tie tik ļoti nebira.

Vīnē aizejam līdz Mites stacijai, pa ceļam nejauši uztrāpot uz milzīgu, milzīgu baznīcu ar kolonādi priekšā, kupolu augšā un diviem atstatiem tornīšiem pa vienam katrā sānā. Tā ir Kārļa baznīca, viens no lielajiem Vīnes arhitektūras pieminekļiem, kas atrodas uz pašas Iekšvīnes robežas. Uz tās ikoniņu kartē es biju paskatījusies jau iepriekš, bet nebija sanācis te pa ceļam atnākt. Un nu, pavisam nejauši trāpam! Baznīca ir, kā Vīnē bieži tas gadās, balta ar skulptūrām apkārt un vara zaļu jumtu virsū. Tās priekšā ir arī paliels ūdens baseins, kas spriežot pēc kāpnēm iekšpusē, varētu pat būt domāts bradāšanai. Varbūt arī nē. Neizmēģinam. Un baznīcā iekšā arī nemēģinam iet – tur laikam vajag biļetes, bet mums ir čemodāns. Turklāt šodien mums ir dots Vīnē mazāk stundu pavadīt nekā pirmdien.

Mites stacijā mēģinam iečekot čemodānu ar tur esošo īpašo iečekošanas iespēju – nesanāk, jo tur var tikai noteiktu avio kompāniju klienti. Mēģinam izantot speciālo CAT bagāžas glabātuvi, kas paredzēta tiem, kas izmanto vilcienu uz lidostu, bet atkal, tāpat kā pirmdien, mūsu biļeti neņem pretīm. Nodusmojos un ejam uz maksas bagāžas glabātuvi. Tur izrādās, ka vajag skaidru naudu, 2,5 eiro, kā J. nav, viņš skrien pakaļ. Kamēr viņš skrien pēc naudas, es tikmēr palieku turpat bagāžas glabātuvē. Kamēr viņš atgriežas, es nopelnu karmas punktiņus, izstāstot pāris dženltmeņiem, kā bagāžu izņemt.

Kad bagāža ir nodota, mums vajag biļetes un 4. maršruta ubāni. J. nopērk netālajā automātā biļeti (divas sadrukātas uz viena papīra), un es samulstu. Internetā bija teikts, ka jākompostrē, citādi nevar braukt! Bet šis milzu papīrs nekādā veidā neiet kompostrējamajā iekšā! J. saka, nu vienkārši braucam. Es saku: bet jākompostrē! J. grib pajautāt biļešu ofisā, kas ar to biļeti ir nepareizi, bet biļešu ofiss ir ciet. Es ierosinu pajautāt blakus veikalā – gan jau cilvēki ir vīnieši, gan jau zina, kas par āķi. A cilvēki blakus veikalā ir aizņemti. Ieejam stacijā un pajautājam ļoti samulsušam puisim kaut kāda pilnīgi ar lietu nesaistītā tūrisma stendā. Puisis izskaidro, ka lūk šīs konkrētās biļetes, ko dod šie automāti, nāk ārā jau kompostrētas (viņi to sauc par validēšanu) un ir jālieto tūlīt. Un vispār tas rakstīts virsū biļetei skaidrā vācu valodā. Pasakam viņam lielu paldies un dodamies uz ubāni. Es pat apskatos, kurā virzienā jābrauc un mēs pat braucam pareizajā. Un izkāpjamo pieturu tiešām sauc vienkārši Šēnbrunna.

Diena ir silta un traki saulaina, tāpēc no metro uz Šēnbrunnas pili plūst milzonīgi cilvēku pūļi. Aizejam līdz pils priekšpusei, es pastāstu kaut kur internetā sagrābstīto, ka pils dzeltenais tonis savā laikā ir kļuvis tik ikonisks, ka ieguvis nosaukumu “Vīnes dzeltenais”. Galvenais pagalms ir gaiši bruģēts, ļoti karsts un cilvēku pilns. Mēs dodamies pāri un ap centrālās ēkas stūri tiekam parkā. J. izskatās skeptisks – visi tie cilvēki! un tiešām, mazajā laukumiņā pils sānā un galvenajā laukumā aiz pils (tur ir krāsainas puķu dobes mērķtiecīgi viefotos rakstos, laikam slavenas) ir baigie pūļi. Es nogriežos patvaļīgā sānu ejā un mēs esam omulīgā klusumā un gadrīz vieni pēc mazāk kā 10 soļiem. Šķiet tāpēc bija lasīts, ka Šēnbrunnas pils parks esot iemīļota vieta arī pašiem vīniešiem – iezīmīgākie objekti varbūt ir cilvēku pilni, taču parks ir liels, milzīgs, un tie, kas vēlas klusumā un mierā pastaigāties, izšķīst pa neskaitāmajiem celiņiem. Pa sānu celiņiem ejot mēs apejam apkārt centrālajam laukumam un apskatamies jūras briesmoņu strūklaku laukuma otrā pusē, no apakšas pamatā pat izskatās pēc cilvēkiem un zirgiem.

Pirms kāpt augšā pie strūklakas, mēs uzejam vienu lielu, rotātu 18. gs. putnu māju, kurā dzīvo kaut kādi baloži. Man ir žēl, ka apakšā esošais dzeramā ūdens fontāniņš ir salūzis – pēc visa spriežot, oriģināli tur bija pa ūdens strūklai katrā stūrī no četriem un tad pa renītēm tie tecēja uz centru, bet šobrīd darbojas tikai viens.  Gabaliņu tālāk mēs uztrāpam vēl vienai mazākai strūklakai un vēlāk Grieķu drupām – rotājumam, kas būvēts, lai izskatītos pēc grieķu tempļa drupām. Ja nostājas priekšā pa vidu, tad izskatās, ka drupu vidējās arkas ierāmē kādu skulptūru, kas patiesībā ir krietni tālāk pakalnā augšā. Tālāk mēs pa celiņiem atkal izmaldamies līdz centrālajam laukumam. Uzkāpjam pakalnā aiz strūklakas – tikai tad es tā pa īstam saprotu, ka visiem tiem centrālās strūklakas zirgiem pakaļkāju vietā ir aste un cilvēkveidīgajiem – katras kājas vietā pa astei ar spuriņām. Nu jā, ne velti to sauc par Neptūna strūkllaku.

Es paskatos pulksenī – daudz laika aizklīst nez kur, nav bet īsti tālāk arī nav jābrauc. J. ierosina uzkāpt kalnā uz Glorieti – vislielāko kolonādi, kas no pils redzama milzīga paugura galā. Mazliet patālu un pastāvs, bet nu kāpjam ar. Tur augšā ir atkal Šēnbrunnas raksturīgās krāsas – dzeltens ar baltu, baltas skulptūras, milzīgas kolonnas un kafejnīca starp tām. Pašā augšā uz skata ir vēl viena skatu platforma, bet tā ir par maksu un mums arī vairs nav daudz laika. Un būsim godīgi, arī no šejienes paveras plašs skats uz lielajām puķu dobēm, tad pili un visbeidzot Vīni. Vēl mūsu ievērību izpelnās skulptūras – ja man sākumā škiet, ka tur ir tajā baltajā ģipsī, vai kas nu tas ir, atveidoti bruņinieki, tad mēģinot ieskatīties sejā, izrādās, ka tās ir uz zarainiem mietiem uzkārtas bruņas. Nofočēju jocīgos “burņiniekus”, un tad jau ir jādodas atpakaļ.

Ejam ārā pa taciņām gar vienu sānu – tā, lai būtu tuvāk pieturai, bet nepavisam uz ielas. Ejot stap formā grieztajiem kokiem un krūmiem, ir visnotaļ labirintīga sajūta. Izrādās, kaut kur vienā no šiem ielokiem ir vēl viena neliela kafejnīca, pa lapu starpām redzam cilvēkus atpūšamies.

Metro stacijā mēs esam nedaudz vēlāk kā gribētos, un sāk rasties aizdomas, ka mēs nokavēsim ieplānoto CAT vilcienu uz lidostu. Tas nav īpaši labi, jo CATi iet reizi pusstundā, un mēs jau nebijām izvēlējušies superlaicīgo laiku. Es drošības pēc apskatos metro shēmu, uz kuru galu mums pareizi bija jābrauc.

J.: – Nu tad mums jākāpj ārā Lan%&^#&$?
Es: – Ko? Kas? Kāpēc to pieturu nesauc vienkārši par Wien-Mitte staciju!?

Bet jā, shēmā ir Landštrāse. U4 atnāk ātri, mēs pat izkāpjam pareizajā pieturā, un stacijā ar čemodāna izņemšanu esam zibensātri, bet kad mēs nonākam uz CAT platformas, tur rāda, ka nākamais vilciens atiet pēc 28. minūtēm.

Pēc apmēram 45 minūtēm mokoši lēnas gaidīšanas vispirms uz platformas, tad vilcienā mēs beidzot šturmējam lidostu. Mēs nobizojamies, bet esam konstruktīvi un veikli – bagāžu izdodas nodot pāris minūtēs, lidostai soļojam, cauri cik ātri vien varam, un drošības kontroles milzīgā rinda tiešām aizņem tikai 4 minūtes kā solīts ekrānā virs galvas. Vīnes lidosta manā galvā nopelna apmēram miljons bonuspunktus par ātru, konstruktīvu un labu šīs lietas organizējumu, un pie lidvārtiem mēs esam pat dažas minūtes pirms vārtu atvēršanas. Mēs bez liekas steigas nopērkam čupu Mocerta bumbu suvenīros, jo baigi izvēlēties citus suvenīrus no Vīnes gan mums vairs nav ne laika, ne arī naudas.

Pēc nolaišanās Rīgā, es pa lidmašīnas logu prožektoru gaismā redzēju, kā lidostas darbinieki krāmē ārā čemodānus, mazliet pasatraucos, vai metot nekas nesaplīsīs (vedām draugiem vīnu), sazvanīju, sarunāju, ka man atbrauc pretīm, un devos uz bagāžas savāktuvi savākt savu čemodānu. Pareizāk sakot, es palūdzu J., lai viņš pavaktē čemodānu, kamēr es atrodu tualeti. Atgriežos, čemodāna nav. Papļāpāju ar J. Čemodāna nav. Papļāpāju ar nejauši satiktu paziņu. Čemodāna nav. Lente apstājas. Čemodāna nav. Nu, varbūt uz otras lentes nejauši uzlikts?

Pēc tam, kad arī otra lente ir apstājusies vienu reizi un manējā ir apstājusies jau otru reizi, es nolemju, ka laikam tomēr kaut kas jādara. Aizeju pie bagāžas lodziņa, jautāju: – Atvainojiet, mans čemodāns no Vīnes vēl nav izkrāmēts no lidmašīnas vai arī ir kaut kur pazudis?
Cilvēks aiz man uzsmaida un ar zināmu eleganci izlabo, ka mums čemodāni nepazūd, bet aizkavējas.
Jauki! – tā es. – Bet šoreiz viņš ir aizkavējies, vai vēl neizkrāmēts?
Cilvēks nopūšas: – Nu ir pagājusi jau gandrīz stunda, kaut kas ir noticis.

Man jautā, vai bija tiešais lidojums, lūdz aizpildīt lapiņu, kur nogādāt, un tā. Es, kricelējoties pa lapiņu saku: – Es nezinu, vai tas kaut ko maina, bet es sēdēju pie loga un es redzēju, ka tieši manu čemodānu izkrāmēja.
– Tas varēja nebūt jūsējais… – cilvēks šaubās.
– Man ir tāds ļoti specifiski puķains.

Kamēr es turpinu pildīt lapiņu (jāaa, rokraksti nav mana stiprākā un daiļākā puse), lodziņa otrā pusē notiek sazvanīšanās. Es pieņemu, ka gan jau runa ir par čemodānu tam dusmīgajam džentlmenim, kas pie lodziņa bija pirms, bet tad pēkšņi tiek pieminētas tieši tādas puķes, kā manam čemodānam! Izrādās, mans čemodāns ir devies piedzīvojumos uz transfera zonu. Taču nekur prom vēl nav aizlidojis!

Jau, kad es nolaidos, bija pavēls pēc tik piedzīvojumiem bagātas dienas. Kamēr es tiku pie čemodāna, man vispār šķita, ka ir jau pilnīgs nakts vidus, taču mašīnā paskatoties pulkstenī es sapratu, ka nav pat vēl pusnakts, vienkārši čemodāna gaidīšana ir diezgan garlaicīga padarīšana. Un ar čemodāna atrašanu veiksmīgā kārtā vētrainie piedzīvojumi bija noslēgušies, es devos uz vislabāko vietu pasaulē – savu gultu.

8. lapa no 30

Powered by WordPress & Tēmas autors: Anders Norén & Privātums