Man jābrauc uz Portugāli dažas dienas pastrādāt, un mēs nolemjam pastiept šo pasākumu garāku, pirms tam dažas dienas patūristojot. Tā ir vieta, kur vēl nekad nav būts, un laiks, kas nebūs ne par siltu, ne par aukstu.
Brauciena rītā mūs abus ar J. ir iztrollējuši mūsu miesiskie ķermeņi – J. ir iesnu vissliktākā diena, viņš ir pilnīgs zombijs, savukārt mans ķermenis ir nolēmis, ka gulēšana ir pārvērtēta, un es nesaprotu, vai starp to rotēšanu un murgiem ir bijis arī kāds normāls miega brīdis. Es sadusmojos un tukšajā čemodānā iegrūžu savu mīļāko smirddeķīti un mazo spilvenu. Tas ir pārspīlēti, bet čemodānā tiešām tam pilnīgi pietiek vietas. Kā vēlāk izrādās, es vēl esmu arī sapinusies lidojumu garumos un laika zonās un mēs visur būsim vēlāk, kā iedomāts, un viesnīcai ir ļoti īss reģistrēšanās periods, kura laikā mēs noteikti Sintrā nebūsim – jāzvana, jārunā. Mēs vienojamies, ka jau vispār sasniegt galamērķi, neapmaldīties un nesastrīdēties būs lielisks sasniegums.
Pasaule sadodas rokās un tā arī notiek – mēs tiekam galā nesastrīdoties un nepazaudējoties. Rīgas lidostā mēs esam laicīgi, kamēr J. dodas meklēt bankomātu (ja nu Portugālē vajag skaidru naudu), es ieraugu Narvesenā pārizdotu Smillas jaunkundzes sniega izjūtu un spontānas idejas uzplaiksnījumā to nopērku J. – viņš taisījās paņemt līdzi grāmatu, bet to aizmirst. Viņš pabrīnas, bet es pat attopos pabrīdināt par diezgan spējo noskaņas maiņu grāmatas vidū, kas ir populārākā šīs citādi labās grāmatas kritika.
Tiešā lidojuma vajadzīgajās dienās nav, kad bija jāizvēlās lidojumi, es krietnu laiku agonizēju par cenas balansu pret to, ka Londona var paspēt iekrist Breksita haosā, bet Barselona atkal var mēģināt atdalīties. Beigu galā lidosim turpceļā caur Barselonu, atpakaļ caur Prāgu un nekur, nevienā virzienā ne caur kādu Londonu. Jācer, ka pēc 10 gadiem varēšu šo lasīt un smieties.
Lidojums uz Barsu ir pāri pa trim stunām un nacionālā aviokompānija ar uzkodām neuzbāžas, tikai ar reklāmām. Mēs sēžam blakus, bet pašā lidmašīnas aizmugurē, netālu no WC durvīm, kas izrādās tāda ļoti sociāla vieta. Mani izglābj ausu aizbāžņi un es uz kādu strēķīti atslēdzos. Kaut kur pa vidu es esmu mēģinājusi aizņemties J. vējjaku, ar ko apsegties – par spīti tam, ka tā izrādās pilna ar lietām kā Hagrida apmetnis. Atjēdzos es izžāvēta kā rozīne un jūtos tā it kā būtu vismaz 5 vietās salūzusi, bet gulēts ir. Kā es gaidu Rail Baltica, kā es gaidu Rīgas savienojumu ar Eiropas dzelzceļa tīklu, es padomāju. Lai gan konceptuāli man ļoti patīk doma par lidošanu, praksē lidmašīnas sausums un stingrie noteikumi (negāzt krēslu virsū aizmugurējam, pacelt galdiņu tad, nolaist šitad, kājas neatbalstīt tur, tur un vispār nekur) mani ar katru reizi sajūsmina arvien mazāk. Nemaz nerunājot par vides aspektu un dirnēšanu lidostās.
Kamēr notiek nolaišanās, J. meklē savu telefonu. Izrādās, es, paņēmusi viņa jaku, esmu smuki atdevusi viņam visas smagās kabatu lietas, viņš tās sakrāvis čupiņā, un telefons ir nokritis kaut kur zemē. Es piespiežu sevi pārāk daudz nedomāt par to, vai telefons nebūs aizslīdējis līdz lidmašīnas priekšai, un vispār, tā taču ir J. problēma. J. savu problēmu arī atrisina diezgan ātri un eleganti – viņš palūdz kundzei priekšā, un, jā, telefons ir pie viņas kājām.
Barsā mēs ielidojam ar nelielu kavēšanos, bet es to nepamanu, man J. vēlāk to pasaka. Daudz laika mums nav, uz pilsētu nebraucam, bet pastaigāt pa veikaliem sanāk – portugāļu aviosabiedrības lidojums uz Lisabonu aizkavējas par minūtēm 20. Pilots lidojuma laikā izklausās diezgan lepns, kad saka, ka ierašanos mēs kavēsim tikai pa 5 minūtēm. Un portugāļi dod uzkodas, lai gan lidojums ir nepilnas divas stundas. Vispār pret tunča tīteņiem man ir aizspriedumi, bet ēsts nav kopš rīta un ir gluži garšīgi.
Lisabonā mums laika staigāt nav, braucam uz Orient staciju, lai sēstos Sintras vilcienā. Es vispirms kārtīgi sabiedēju J., ka viņš būs tas varonīgais, kas zvanīs komunicēt ar viesnīcu… bet viesnīca man vienkārši uzraksta SMS. Un es viņiem atbildu un izskaidroju, kur apmēram esam, un atvainojos, ka es nezinu, precīzi, kad būsim, jo es te pirmo reizi. Viņi saka, ka viss forši un iesaka vēl, kurā Sintras stacijā jākāpj ārā un lai mēs paņemot taksi.
Stacijā mēs kādu brīdi putrojamies ar biļešu iegādi, jo mums uzreiz neienāk prātā, ka mums tā it kā starppilsētu biļete ir jāielādē tajā pašā “e-talonā”, kur mums tikko bija metro biļete. Bet beigu galā mēs to izdaram un vilcienā pat ir konduktors, kas to pārbauda, un, jā, tātad, tiešām viss ir pareizi. Kamēr mēs gaidam, kad aties, strauji satumst. Šeit ir īss krēslas periods, jūt, ka esam pielīduši tuvāk ekvatoram.
Pēc pusstundas esam Sintrā un ir melna tumsa, lai gan pēc maniem standartiem nav vēl nemaz tik vēls. Bet jāatzīst arī, ka mēs esam nobīdījušies par divām laika zonām un man vispār mazliet jūk tas viss. Es kādu brīdi apsveru, ka vajadzētu meklēt taksi, kas iedod īstu, autentisku čeku, bet uzvar ērtības un mana iespēja nekustināt pirkstus un J. izsauc kaut ko caur kaut kādu aplikāciju. Okei, šitie nebūs iesniedzami kā atmaksājamie izdevumi, bet tante pie stūres ir sasodīti jauka. Četrapus eiro, četrapus kilometri un esam viesnīcā. Tur mūs sagaida brīnišķīga, runātīga un ļoti sirsnīga maza auguma portugāļu sieviete, kas angliski zina vien dažus atslēgvārdus. Ar atslēgvārdu komunikācijas palīdzību un drusku arī ar Google Translate telefonā mēs piereģisrējamies, tiekam pie brokastīm nākamajā dienā un atrisinam dažus svarīgākos jautājumus. Man vajag dīvainu, specifisku lietu par rēķinu, un viņa man mēģina pateikt, ka pirmdien būs Fatima, kas runā angliski. Es ļoti, ļoti cenšos saglabāt normālu seju, kad Google Translate neatpazīst Fatimu kā īpašvārdu un pataisa to par “resno mani”, pārējo teikumu padarot pilnīgi vājprātīgu. Pēdējā lieta: J. uzmet vaicājumu savā telefonā, bet es mēģinu ar atslēgvārdiem: food? hungry? now? around (es pavicinu ar roku nenoteikti apkārt). Mēs neesam normālu maltīti ēduši visu dienu, būtu tiešām forši, bet šķiet, ka Sintra ir vieta, kur pārāk agri iet gulēt. Mūsu viesnīcniece ar J. kādu brīdi bakstās kartē, bet tad mēs kaut kā nonākam līdz tam, ka viņa mūs var aizvest uz tuvāko restorānu un atpakaļ mēs atnāksim kājām. Viņa atvainojas, ka mašīna ir maza. Es bez meliem nomierinu viņu, ka man mājās mašīna ir mazāka.
Par spīti manām slepenajām bailēm, restorāns galīgi nav tālu, 900m. Tur ir runātīgs, taču patīkams, varētu pat teikt – harizmātisks, viesmīlis, lielas porcijas un es dzeru ziemeļu reģiona vīnu. Es neesmu pilnīgi droša, vai runa ir par Lisabonas/Sintras vai visas Portugāles ziemeļiem. Vīns ir, hmm, ideāls. Es teicu – kaut ko kas piestāv, un viņš piestāvēja. Ēdu jēru ar rozmarīnu un kartupeļus ar Vidusjūras garšvielām, un domāju par to, ka Vidusjūras garšvielas pie Vidusjūras garšo daudz labāk. Desertam mums vietas nepietiek par spīti tam, ka pie blakus galdiņa vāciešiem tas pats harizmātiskais viesmīlis izveic veselu reklamēšanas akciju, un man ļoti kārojas.
Viesnīcā es nokrītu un aizmiegu gandrīz momentā. J. paliek augšā vēl kādu laiku un nākamā dienā saka, ka es kaut kādā brīdī esot sākusi ļoti aktīvi teikt “mhm, mhm, mhm”.